Pēcgarša

Daudzas lietas, ar kurām sastopamies, atstāj pēcgaršu. Vīna pazinēji runā par vīna pēcgaršu, kurā var just augļus, ogas, garšvielas vai vēl ko citu. Pēcgarša var būt ilgstoša vai ātri gaistoša. Man patīk šo vārdu attiecināt arī uz filmām un grāmatām, jautājot – kāda pēcgarša paliek pēc to noskatīšanās vai izlasīšanas? Vai vispār tāda ir, un cik tā ir ilga? Reizēm lasu kādu darbu ar lielu interesi, ar nepacietību gaidot, kas sekos, kā viss beigsies, bet pēc pēdējās lappuses aizvēršanas paliek sāja garša un jautājums – nu un? Nekas manī nav sakustējies.

Citreiz pēc darba noskatīšanās vai izlasīšanas man vēl ilgi par to jādomā. Tas ir pārņēmis mani savā varā un tik viegli neatlaiž. Tas mani ir dziļi uzrunājis, pavēris vārtiņus uz ko lielāku, plašāku, dziļāku, ko varbūt pat vēl īsti nemāku nodefinēt vai noformulēt, bet jūtu – tas ir kas patiesi svarīgs!

Šāda pēcgarša manī ir palikusi pēc tikko izlasītās Kima Leines grāmatas “Mūžības fjorda pravieši”, kuras darbība risinās 18. gadsimta beigās. Tas ir stāsts par Mortenu Falku, kurš, paklausot tēvam, no sava mazā Norvēģijas lauku ciemata ir devies uz Kopenhāgenu, lai studētu teoloģiju un kļūtu par mācītāju. Tomēr viņš šo amatu neuzskata par savas sirds aicinājumu.

Studiju gados Mortens ar joni metas pilsētas dzīves daudzveidībā, atstājot aiz sevis ievainotus un sāpinātus cilvēkus. Tomēr, kad studijas ir pabeigtas un viņš tiek iesvētīts par mācītāju, Mortens cenšas savu darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas. Viņš ir nolēmis doties desmit gadu garā misijas ceļojumā uz Grenlandi, lai tur kalpotu nelielā dāņu iebraucēju draudzītē un censtos pievērst kristīgajai ticībai vietējos iedzīvotājus. Taču, nonākot galā un saskaroties ar salas dzīves realitāti, viņš pieredz, ka apstākļi ir skarbi, sadzīve ļoti grūta, cilvēku attiecības saspringtas un visi, arī mācītājs, pieļauj kļūdu pēc kļūdas.

Tas ir smags stāsts par sāpju, grūtību un pretrunu pilnu dzīvi. Tikai pamazām lasītājam atklājās stāsta dzīlēs mītošā cerība. Grāmata attēlo kāda cilvēka nobriešanas, iniciācijas ceļu. Kā jau allaž, šāds ceļš ved caur nelabojamām kļūdām, kas neatgriezeniski ietekmē citu cilvēku likteņus. Caur vainām, caur apzinātu un neapzinātu muļķību Mortens sastapto cilvēku un notikumu ietekmē sāk uztvert notiekošo atšķirīgi, mācās pieņemt citādo. Viņš mainās, sākdams pieņemt savu dzīvi ar visu, kas tajā notiek, arī sāpīgo un nesaprotamo, tā kļūstot aizvien patiesāks, aizvien vairāk atrodot sevi. Caur visiem šiem notikumiem un neizskaidrojamiem dzīves pavērsieniem veidojas cits cilvēks – tāds, kurš savai nožēlojamajai dzīvei atrod piepildījumu un jēgu.

Sākumā sev jautāju: kas mani varētu uzrunāt 18. gadsimta grenlandiešu dzīvē? Taču ļoti drīz romāns lasītāju burtiski ievelk sevī, savā īpašajā gaisotnē, un ilgi neatlaiž. Tas uzdod daudzus jautājumus, piemēram: kā nonākt pašam pie sevis? Kā kļūt par īstu, patiesu cilvēku? Vai tiešām mēs spējam pieņemt tikai sev līdzīgos – tos, kuri domā kā es, rīkojas kā es, jūt tāpat kā es? Vai es spēju ieraudzīt Dieva radītu cilvēku arī citos, pat tajos, kurus nesaprotu? Vai spēju pieņemt svešos? Atklāt ko skaistu cilvēkos, kurus, satiekot pirmo reizi, jūtu vienu vienīgu pretīgumu?

Kas mani padara par patiesu cilvēku – iemācītu frāžu atkārtošana vai mācīšanās ieklausīties un saprast sevi un otru? Un kas ir svarīgāks – likuma burts vai dzīvs cilvēks ar savām vajadzībām un sāpēm?

Pēc izlasīšanas vēl ilgi, ilgi par to jādomā.

Romāns ne tikai parāda cilvēka izaugsmi, bet arī ļauj izdzīvot tai līdzi. Iet līdzi pa vienmēr noslēpumaino ceļu, kas vēsta, kā caur citu noraidīšanu un ievainošanu, pieņemot ļoti sāpīgu pamošanos un visas dzīves mācību stundas, beidzot atrast pašam sevi, savu īsto es.

Cik dīvaini, ka pēc šīs smagās grāmatas izlasīšanas paliek tik viegla, ilga un laba pēcgarša.

Vai tā reiz varētu notikt arī pēc grūtas, kļūdainas, pilnīgi nepareizas dzīves, ja vien cilvēks uzdrīkstējies ļaut tai sevi atvērt un mainīt?

Galu galā visu atklāj pēcgarša.