OTRĀ PUSE VAI AUGŠĀMCELŠANĀS

Dziļāko garīgo pieredzi ir grūti vai pat neiespējami aprakstīt vārdos.

Viens no šādiem smalkiem tekstiem ir zemāk lasāmās trīs rindkopas. Šie vārdi pēc ilgstošas vienatnes 2012. gadā īsi pirms Lieldienām atklājās Ričardam Roram.

Kad tos lasīju pirmo reizi, es jutu kā pār manu muguru “pārskrien skudriņas”. Es apjautu, ka šajā tekstā slēpjas kaut kas ļoti liels, taču es to vēl nespēju satvert. Gadu no gada es nemitīgi atgriezos pie šī teksta, tas mani pievilka kā magnēts. Manā dzīvē norisinājās būtiskas pārmaiņas, kas spieda spert soli jaunās teritorijās, izkāpt no komforta zonas, sekot iekšējam aicinājumam. Tas manī izraisīja pamatīgus garīgus satricinājumus un es pamanīju, ka pēc katra no tiem, šīs rindas sāka “runāt” aizvien skaļāk. Tās atklājās ne tikai kā teksts, ko atliek izlasīt, pārdomāt un “saprast”, bet kā vārdos ietērpts garīgs notikums, kas ved pāri vārdiem. Lai šo tekstu apjaustu, nav nepieciešamas analītiskas pārdomas, bet vienkārši atvērta, uztvertspējīga dvēsele.

Te ir atslēga uz pārveidi, transformāciju, par kuru katru gadu vēsta noslēpumainais notikums, ko mēs saucam tik pierastā vārdā - Lieldienas.

Manuprāt tas ir viens no satricinošākajiem mūsdienu autora sarakstītiem tekstiem par cilvēka dzīves noslēpumaino jēgu. To nav jācenšas saprast, bet jāpiedzīvo. Tas, kurš sasniedzis rezonansi, saskaņu ar šo rindu saturu, ir apgaismotais.  

Juris Rubenis

Te nu šis teksts (Ričards Rors. Mūžīgais dimants. R.: Zvaigzne ABC, 15.-17.lpp.) ir izlasāms :

*

1) Dieva labestība piepilda visus Kosmosa nostūrus, ne no kā neizvairoties un nekam nedodot priekšroku.

Dievs ir pieejams pilnīgi visā. Telpa starp it visu nav telpa, bet Gars. Dievs ir “labestības līme”, kas satur kopā visu lietu tumsu un gaismu, brīvā enerģija, kas aiznes nāvi pāri lielajai robežai un to pārveido dzīvībā. Kad sakām, ka Kristus “ir samaksājis mūsu parādus uz visiem laikiem”, tas vienkārši nozīmē, ka Dievs labo visas Kosmosa nepilnības. Ko gan citu Dievs varētu darīt?

Patiesībā Dieva vārds un varbūt arī uzvārds ir žēlastība. Žēlastība ir tas, ko dara Dievs, lai uzturētu visas lietas, ko viņš ir radījis mīlestībā un kas ir dzīvas mūžīgi. Žēlastība ir oficiālais Dieva darba nosaukums. Tā nav kaut kas tāds, ko Dievs dod. Žēlastība ir tas, kas Dievs ir. Ja varam ticēt sākotnējām liecībām, tad Kosmosā darbojas kāda neizskaidrojama labestība. (Daži no mums to sauc par Dieva fenomenu, bet šis vārds nav nepieciešams. Patiesībā dažkārt šis vārds nostājas ceļā pieredzei, jo pārāk daudzi ir Dievu nosaukuši citādi nekā žēlastība);

2) nāve nav tikai fiziska miršana, bet tā ir ieiešana pašos dziļumos, dibena sasniegšana, nokļūšana tur, kur esmu zaudējis kontroli, – pilnīgi citādā esamībā nekā tā, kurā esmu tagad. Nav brīnums, ka tas izraisa bailes. Nāve agrīnajās kristiešu ticības apliecībās un citos avotos tiek saukta par “nokāpšanu ellē”, “bedri”, “tumšo nakti”, šeol, hades. Mēs visi reiz mirsim. Šajā jautājumā mums nav izvēles. Tomēr pirms fiziskās nāves ir vairākas citas nāves pakāpes.

Ja esam godīgi, mums ir jāatzīst, ka mēs mirstam visu savu dzīvi un, ja vien esam uzmanīgi, mums ir jāmācās, ka žēlastību var atrast arī dziļumos un visa nāvē. Pēc šīm mazākajām nāvēm mēs saprotam, ka vienīgais “nāves grēks” ir peldēt pa visu lietu virspusi, kur mēs tā arī nekad neatrodam, neredzam un nespējam patiesi ilgoties pēc Dieva un mīlestības. Tas ietver arī reliģiju virspusi, kas varētu pat būt vislielākais apdraudējums no visiem.

Tātad mums nav jābaidās no kļūdām, krišanas un iešanas “dziļumā”;

3) kad nonākat līdz dziļumiem un nāvei, dažkārt pat līdz sava grēka dziļumiem, jūs nokļūstat otrā pusē, un tā saucas augšāmcelšanās. Kaut kas vai kāds uzceļ jums tiltu, kuru var pazīt tikai no attāluma. Šis tilts apzināti vai pat varbūt tikai daļēji apzināti aizved jūs uz otru pusi. Balstoties uz cienījamu un uzticamu autoru (mistiķu, šamaņu, cilvēku, kas pieredzējuši tuvas nāves pieredzes) apgalvojumiem, neviens nav vairāk pārsteigts un iepriecināts par esošo kā pats šī ceļa gājējs.

Šķiet, ka kaut kas vai kāds piepilda šo traģisko tukšumu starp dzīvi un nāvi, bet tas notiek tikai tajā punktā, pēc kura vairs nav atpakaļ ceļa. Neviens nevar pāriet šo tiltu, balstoties uz saviem centieniem, sasniegumiem, šķīstību vai pareizību. Mūs visus šim tiltam nes pāri žēlastība, kas nav ne radīta, ne nopelnīta. Tas attiecināms uz pāvestiem, prezidentiem, princesēm un zemniekiem. Biļeti šim ceļojumam nekad nenodrošina bagātība, bet to sagādā tikai dziļa tiekšanās.

Kaps beigās vienmēr izrādās tukšs. Neviens nevar izbēgt no nāves, un neviens nav izslēgts no žēlastības. Un man ir nopietns pamats ticēt, ka neviens arī nav izslēgts no augšāmcelšanās.

 

Lasiet šīs rindas vēl un vēl. Te ir atbilde uz jautājumu – kas ir Lieldienas?