Vai iztēle var palīdzēt labāk saprast realitāti?

Katru dienu mēs sastopamies ar neskaitāmiem ārējiem izaicinājumiem. Vai šis ir īstais laiks, lai runātu par iztēli, iztēles attīstīšanu? Viena atbilde – tieši sarežģītās situācijās iztēle palīdz atrast un uztaustīt līdz šim neiepazītas iespējas, jaunus rīcības veidus.

Viens no nozīmīgākajiem iztēles nozīmes reabilitētājiem mūsdienu pasaulē ir analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs, kuru, iespējams, labāk raksturot kā mistiķi un bezbailīgu zemapziņas okeāna apceļotāju.

Viņš atklāja iztēles un psihes universālo tēlu jeb arhetipu nozīmi savā personiskajā pieredzē, dzīves nozīmīgos pagrieziena punktos pieredzēdams konfrontāciju ar sapņiem un vīzijām. Uzticēties savām vīzijām viņš uzdrošinājās tikai tad, kad sākās Pirmais pasaules karš, par kuru Jungam bija vēstījuši vairāki biedējoši redzējumi gadu pirms vēsturiskā notikuma. Šī pieredze piespieda viņu atzīt, ka sapņi un iztēle nav maznozīmīgas blēņas, tāpat kā blēņas nav arī cilvēces lielie stāsti un mīti.

Sešpadsmit grūtu un izaicinošu gadu garumā (tik ilgu laiku Jungam prasīja iekšējais “varoņa ceļojums”) viņš pacietīgi izkopa metodi, kuru vēlāk nosauca par “aktīvo iztēli”. Ar šīs metodes palīdzību var apzināti komunicēt ar psihes dziļākajiem slāņiem un pat dievišķo, kas ir visa esošā pamatu pamats.

Junga atziņas bija tik satricinošas un tik neiederīgas 20. gs. 20.–30. gadu Eiropas zinātnieku aprindās, kuras pret garīgumu bija noskaņotas samērā naidīgi, ka viņš tā arī nesaņēmās dzīves laikā publicēt savu personisko dvēseles ceļojumu vēsturi. Tikai 2007. gadā, gandrīz 50 (!) gadus pēc Junga nāves, tika publicēta viņa dienasgrāmatas daļa, tā sauktā “Sarkanā grāmata” (Jungs pats to sauca par Liber Novus – “Jauno grāmatu”, taču tās sarkano vāku dēļ iegājās cits nosaukums). Tas ir detalizēts Junga iekšējo ceļojumu un vīziju pieraksts ar komentāriem. Jāatzīst, ka šīs grāmatas apgūšana prasa pamatīgu sagatavotību.

Balstoties uz savu pieredzi, Jungs ar svaigu skatienu palūkojās uz senajām garīgajām tradīcijām un viscaur cilvēces garīgajā vēsturē atrada savu ceļojumu un vīziju analoģijas. Viņš konstatēja, ka cilvēki visos laikos, sākot jau ar cilvēces senākajiem priesteriem šamaņiem, īstenoja aktīvās iztēles ceļojumus, kas ļāva dziedināt dzīvi, paplašināt apziņu un garīgi evolucionēt. Kristīgajā tradīcijā šo metodi visizteiktāk sastopam Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinājumos”.

Jungs uzskatīja, ka cilvēks sasniedz briedumu, kad ir apguvis divu veidu pielāgošanos. Jāpielāgojas ir pirmām kārtām sociālajai videi – tā ir “ārējā” pielāgošanās, kas nodrošina ikvienam nepieciešamās sociālās prasmes. Taču izšķiroši svarīgi ir īstenot arī otru – “iekšējo” – pielāgošanos: tā ir pielāgošanās zemapziņai. Šī prasme ir ārkārtīgi nepieciešama autentiskai dzīvei, kas allaž aug no iekšienes uz ārpusi, nevis otrādi.

Junga ieskatā zemapziņas materiāls ir ļoti svarīgs, lai papildinātu ikdienišķo uztveri un koriģētu tās vienpusību. Viņaprāt, augstākā no prasmēm ir māka uzturēt nepārtrauktu un apzinātu dialogu starp psihes apzināto un neapzināto daļu. Tas ir kā stāvēt uz šaurās robežas starp iņ un jan, ar vienu kāju balstoties saprotamajā, ar otru – nesaprotamajā.

Aktīvā iztēle bezapziņas saturam ļauj izpausties caur iztēli, izmantojot cilvēkā esošus, viņam nozīmīgus tēlus, tēlu sistēmas kā burtus, no kuriem saskaņā ar dzīļu gramatiku veidojas “vārdi un teikumi”, kas tiešā, nepastarpinātā, neverbālā veidā ļauj sastapties ar realitāti viņpus parastā uztveres horizonta. Iztēle un tās tēli kļūst par formu, caur kuru var izpausties dzīļu bezformas un bezvārdu pieredze.

Lielai cilvēku daļai šī prakse var kalpot par iedarbīgāko palīgu izaugsmes ceļā. Ne velti šo metodi galvenokārt izmanto Bila Plotkina izveidoto “dvēseles mākslu” programmās (www.soulcraft.eu). “Dvēseles mākslas” ir visaptverošs, secīgi sakārtots dažādu prakšu process, kas, izvedot cauri daudziem vingrinājumiem un katram vingrinājumam “nospiežot” konkrētu taustiņu uz cilvēka dvēseles klaviatūras, var pamodināt vai paplašināt apziņu.

Mums ir pieejamas radošuma dzīles, kas ir spējīgākas un gudrākas par mums. Ja iemācāmies tām atvērties un netraucēt izpausties, vienmēr piedzīvojam pārsteigumu. Dažkārt tas vienkārši “notiek”, pašam cilvēkam nesaprotot, kā un kāpēc. Mums ne vienmēr jābūt pašiem apdāvinātākajiem – svarīgāk ir būt savienotiem ar dvēseles dzīlēm jeb zemapziņu.

Mūsdienās šo prasmi mēdz dēvēt par mitopoētisko uztveri, un to var attīstīt ar noteiktu vingrinājumu palīdzību. Prasme pieslēgties dvēseles dzīlēm māca līdzās mentāli verbālajai valodai apgūt arī tik ļoti nepieciešamo tēlu valodu.

Tiem, kuri iztēli vērtē zemu, jāatgādina, ka tā – protams, attīstīta un vingrināta – ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, kas mums doti. Pasaules izcilākie oriģinālie domātāji, mākslinieki, skolotāji un zinātnieki no citiem cilvēkiem parasti atšķiras ar iztēles plašumu. Iztēlē viņi spējuši pārvarēt vidusmēra sabiedrības novilktās neredzamās robežas.

Mūsdienās aktīvās iztēles metodes tiek pielietotas terapijās, mācot izmantot radošās spējas kā sevis atklāšanas, pārveides un dziedināšanas instrumentus.

Un mēs visi esam radošāki, nekā domājam.

 

Integrālās izglītības institūts piedāvā semināru video kursu Vai iztēle var palīdzēt labāk saprast realitāti? Kursu vada institūta pasniedzējs Indulis Paičs. Anotācija