UZTICĒTIES DZĪVEI. VISAI DZĪVEI

Neapšaubāmi, vieglāk ir uzticēties tiem dzīves notikumiem, kurus saprotam un kuri šķiet mums labvēlīgi. Taču dzīve ir ciešs dažādu notikumu savijums: uzvaras tajā mijas ar zaudējumiem, prieks – ar sāpēm, un katra dzimšana vienmēr satiekas ar miršanu.

Garīgās tradīcijas runā par nāvi vairāk, nekā mēs vēlētos.

Ķermeņa nāve ir visskaidrākā liecība par kaut ko neizbēgamu, kas mūs sagaida nākotnē. Mums jāmācās apjaust, kas ir šis neizbēgamais. Un to nav iespējams apjaust citādi, kā vien sastopoties ar mazākām nāvēm ikdienā.

Visas senās iniciācijas formas un garīgās prakses lika cilvēkam aci pret aci sastapties gan ar Dievu, gan nāvi dzīves vidū, lai aptvertu, ka šī sastapšanās mūs nevis ievaino, bet gan atklāj mums pašiem sevi, mūsu patieso būtību, to, kas mēs esam. 

Vai krīzēs, sarežģītos brīžos mēs katrs neesam pieredzējuši šo pēkšņo perspektīvas maiņu – tas, kas mums agrāk likās svarīgs, pēkšņi atklājas kā kaut kas pilnīgi nebūtisks, un kā svarīgākais piepeši parādās kas tāds, kas bijis vienmēr klātesošs, bet ko es vēl nekad neesmu nopietni ņēmis vērā.

Miršanas un augšāmcelšanās ceļš ir galvenais kristietības noslēpums, kuru varam apjaust tikai pieredzē. Tas atbild uz jautājumu: ko gan es varētu zaudēt mirstot?

Ričards Rors raksta:

Dievs ir avots un mērķis, pēc kura mēs dziļi tiecamies, bet no kura arī izmisīgi baidāmies. Mūsu bailes no nāves patiesībā ir bailes no Dieva. Ja tiekam galā ar vienām bailēm, esam tikuši galā arī ar otrām. Atrisināt jautājumu par Dievu nozīmē atrisināt jautājumu par nāvi.”

Ir vērts par šo tekstu kādu brīdi padomāt…

Iespējams, lielākais jautājums ir tāds: kā manai “mazajai apziņai” nenobīties no savienošanās ar “Lielo Apziņu”?

Jā, Dievs un nāve manu patieso būtību nevis ievaino, bet atklāj. Atklāj manī mūžīgo un skaidri parāda pārejošo.

Tā ir atbrīvošanās no visa tā, ko esmu turējis par sevi. Tā ir ieiešana kādā jaunā realitātē bez jebkāda pieredzes konteksta un kļūšana par to, kas vienmēr esmu bijis.

Nav iespējama apgaismība bez sastapšanās ar miršanu un dzimšanu, kaut vai esot šādu notikumu lieciniekiem citu dzīvēs.

Kristus augšāmcelšanās notikums ir vēsts par svarīgāko, galveno, būtisko mūsu dzīvē. Par to, ko nav iespējams sastapt, kaut nedaudz nesatiekoties ar nāvi, krīzēm un sāpēm. Katra nāve, uzlūkojot to no otras puses, atklājas kā kritiens esības dziļumos, kā Dieva mīlestības uzvara manī.

Uzticies un atdod sevi mīlestībai. Īstenībā tev jau nemaz nav citas izejas.

Krustā sistais ir Dieva solidaritāte ar ciešanām, traģēdijām un visu laiku nelaimēm. Viņš ir Dieva apsolījums, ka tas vēl nav viss.

Augšāmceltais ir Dieva pēdējais vārds par mūsu esamību un par to, ko Dievs domā darīt ar visām ciešanām.

Augšāmcelšanās notikums saka, ka ir kādi vārti, caur kuriem mums jāiziet. Šiem vārtiem ir tūkstošiem formu un tie tiek saukti tūkstošiem vārdos, bet princips tajos ir viens: mums jānomirst, pirms nomirstam. Tad mēs zināsim, kā mirt, un no nāves vairs nebaidīsimies.

Kad iemācāmies uzticēties visai dzīvei karš ir beidzies.