15 minūtes, kas var mainīt jūs un jūsu bērnu dzīvi

Viens no Integrālā izglītības institūta (I³) pieprasītākajiem kursiem piedāvā pieaugušajiem apgūt un savā dzīvē praktizēt četras inteliģences. Viena no tām - emocionālā inteliģence  - prasme atpazīt un darboties ar savām un līdzcilvēku emocijām. Tā cilvēkiem palīdz gan sadzīvē un attiecību veidošanā, gan dod iespēju jēgpilni integrēt visas savas dzīves laikā iegūtās pieredzes.

Tāpēc, redzot šīs integrālās pieejas radītās pozitīvās pārmaiņas, arvien vairāk vecāku interesējas, kā viņi savas jauniegūtās zināšanas var likt lietā apzinātā vecākošanā, palīdzot saviem bērniem un jauniešiem emocionālo inteliģenci attīstīt iespējami agrīnā vecumā.

Ir prieks, ka arvien vairāk pieaugušo saprot, ka vecākošana nav bērna fizioloģisko un materiālo vajadzību apmierināšana, bet gan bērna potenciāla attīstīšana un attiecību veidošana ar mērķi atbalstīt, uzklausīt un iedvesmot. Turklāt mēs otram varam iemācīt tikai to, ko esam pieredzējuši un sapratuši paši, tāpēc, mācot bērniem un jauniešiem emocionālo inteliģenci, tas vienmēr ir divvirziena process. Pirmkārt, kaut ko jaunu apgūstu es kā vecāks, otrkārt – kaut ko jēgpilnu nododu saviem bērniem.

Tāpēc Centrs ZIN vecāku izglītības programma ne tikai sniedz konkrētas zināšanas, bet ļauj arī pašreflektējoši izvērtēt gan attiecības ar saviem vecākiem, gan attiecības ar savu bērnu. Vecāku izglītības programma jeb VIP septiņu nedēļu laikā ļauj vecākiem izprast bērna smadzeņu attīstību agrīnajā dzīves periodā, sākot jau no prenatālā perioda, un drošās piesaistes nozīmi bērna attīstības sekmēšanā. Programma piedāvā arī daudz praktisku rīku, metožu, uzdevumu, kuri palīdz ikdienas saskarsmē ar bērniem, veidojot pozitīvus paradumus, dziļu emocionālu saikni bērnam ar vecāku.

Vai ir viegli apgūt šo apmācību programmu? Teikšu atklāti - ne vienmēr, jo ir jābūt gatavam atvērties un būt godīgam pašam pret sevi. Jā, arī apzinātu un mērķtiecīgu darbu. Taču kā tētis saku – tas noteikti ir tā vērts. Tāpēc, lai iedrošinātu, došu dažas noderīgas ierosmes. 

Pirms veidot vai atjaunot saikni ar savu bērnu, ir vērts pavērtēt, kādas ir bijušas manas attiecības ar maniem vecākiem un, kas tajās ir “darbojies”, bet, kas - ne pārāk?!

Citiem vārdiem – izvērtēt, cik droša un cieša ir bijusi mana kā bērna saikne ar maniem vecākiem (vai vecāku, vai vecvecāku).

Otra būtiskā lieta ir iemācīties pašam atpazīt, kad ir tas brīdis, kad mans emocionālais, spriedzes, stresa “trauciņš” plūst pāri malām, lai ar piemēru mācītu saviem bērniem runāt par to. Piemēram, sakot: “Šodien man darbā bija papildu slodze - vairāki jauni uzdevumi, kas man jāizdara, tāpēc es esmu satraucies, vai visu paspēšu izdarīt laikā. Tāpēc es esmu nobijies/ uztraucies/ dusmīgs un tāpēc varu reaģēt ne tā, kā to gribētu. Lai nomierinātos un atgūtu prieku, es tagad palasīšu / paskriešu / padarīšu kaut ko citu un, kad būšu atpakaļ, tad varēsim turpināt mūsu sarunu / spēli.”

Šī piemēra morāle - svarīgi parādīt bērniem un jauniešiem, ka runāt un dalīties ar savām emocijām ir normāli, jo arī pieaudzis cilvēks var būt satraukts, nobijies un dusmīgs. Ja es ar savu piemēru parādu, ka es savas emocijas atpazīstu un spēju noformulēt vārdos, tas ir jau pirmais solis, lai to iemācītos arī mans bērns. Protams, dažāda vecuma bērniem šī pieeja atšķirsies. Mazākiem bērniem aicinām visu skaidrot ar spēles elementiem, savukārt jauniešiem – noderēs atklāta un pieaugusi saruna. 

Viens no labākajiem praktiskajiem vingrinājumiem, ko izmantojam Centra ZIN programmās, ir “Detektīva dienasgrāmata”. Tā paredz sekot līdzi, kādas ir mana bērna vajadzības, un fiksēt, kas notika pirms “emociju izlādes” vai tieši pretēji – pirms bērna noslēgšanās sevī. Tas ļauj vecākiem ieraudzīt bērna uzvedības tendences ilgākā laika periodā. Tāpēc arī apzināti mainās mana kā vecāka reakcija uz bērna uzvedību – es spēju daudz objektīvāk izprast tos faktorus, kas ietekmē mana bērna rīcību, un konstruktīvāk reaģēt uz notiekošo.

Vēl viena tēma, ko ir vērts pārrunāt ar pusaudžiem gan agrīnajā, gan vēlīnajā pubertātes periodā, ir saprotami paskaidrot, kas ar bērnu notiek. Jā, protams, ir gana daudz materiālu par fiziskajām pārmaiņām, taču ne mazāk svarīgi ir bērnam pastāstīt par to, kā mainās viņa uztvere, reakcijas un personība.

Sākoties pubertātei, būtiski mainās bērna pasaulskats. Atsevišķos gadījumos (domāju, ka mēs katrs tādus esam piedzīvojuši) bērna uzvedība dramatiski mainās. Tāpēc ir svarīgi ar bērnu par to runāt savlaicīgi un stāstīt, piemēram, ka pusaudža vecumā būs sakāpinātā uztvere, bet šāda emocionalitāte nepaliks visu mūžu. Tas ir posms, kas kādā brīdī noslēgsies, bet “atdalīšanās no vecākiem”, protests un savas individualitātes meklējumi – tie visi ir svarīgi un neatņemami cilvēktapšanas elementi. Tāpēc labi, ja bērns par šiem procesiem ir informēts. Tas ļauj sagatavoties un justies drošam.

Un pats svarīgākais - empātijas attīstīšana. Svarīgi, ka varam mācīt bērnam ne tikai reflektēt par savām emocijām, bet arī iemācīt tās ieraudzīt līdzcilvēkos. Pats svarīgākais - nerunājam tikai par negatīvajām situācijām, jo tādā veidā varam iemācīt saviem bērniem pārmērīgu kauna sajūtu, vai tieši pretēji – lielāku protestu pret vecāku “pamācībām”. Rādām priekšzīmi, piemēram, pasakot “vai tu redzēji, cik skolotāja bija priecīga, kad saņēma puķes?”, “kā Tev liekas, kā jutās vectētiņš, kad viņu apsveicām dzimšanas dienā?”, “pastāsti, kā tu juties tajā brīdī, kad uzvarēji/ saņēmi labo atzīmi?”.

Klausoties vai lasot šādus un līdzīgus ieteikumus, vecāki nereti sāk prātot – cik gan daudz laika vajadzēs veltīt savam bērnam, lai “mācītu” viņu par labu cilvēku?! Man ir mans darbs un attiecības, dažādas prakses un hobiji, draugi, sociālie vai sabiedriskie pienākumi, rūpes par māju un saimniecību, bērnu audzināšanu...

Labā ziņa ir tā, ka pieredze un dažādi zinātniskie pētījumi parāda –

visbiežāk bērnam pietiek ar 10 līdz 15 nepastarpināti veltītām minūtēm dienā,

lai bērns iemācītos, uztvertu un sajustu to, ko mēs vēlamies tam sniegt visvairāk – mīlestību un rūpes, kas veicina pastāvību (nevis rada atkarību), attiecības, kurās tas jūtas novērtēts un iedvesmots.

 

Autors: Georgs Rubenis, Centrs ZIN un Fonda Plecs valdes loceklis