Vai vajadzētu domāt par nāvi?

Izcilais domātājs Mišels de Monteņs kādā no savām esejām atgādina, ka nāve ir drošākais, ko varam apgalvot par savu rītdienu. Nāve nav abstrakcija. Ar to personiski un konkrēti jāsastopas katram cilvēkam.

Par spīti tam, nāve ir neērta tēma, no kuras daudzi labprāt ilgstoši izvairās.

Tas ir labi saprotams. Apziņa par dzīves ierobežotību kā draudīgs plīvurs plešas pāri mūsu dzīvei. Tā ir nesaprotama Mistērija, ļoti biedējošs Noslēpums.

Un tomēr – ko īsti vēstī senais viduslaiku teiciens memento mori – “atceries nāvi”? Ko nozīmē dažādu garīgo tradīciju gudro sacītais, ka dzīvot nozīmē gatavoties nāvei?

Visticamāk, tas nav mudinājums pavadīt dzīves dienas drūmās, depresīvās pārdomās par liktenīgo nolemtību. Tas ir uzaicinājums risināt nāves mīklu. Nevis no tās izvairīties, bet uzdrīksties dziļi, dziļi tajā ielūkoties...

Vai nopietna izskaidrošanās ar nāves jautājumu varētu ne tikai palīdzēt īsti novērtēt katru dzīves stundu, bet arī dāvāt mums drošību un mieru nepārredzamajā pasaulē? 

Ievērojamais šveiciešu domātājs Karls Gustavs Jungs ir runājis par četrām dzimšanām, kuras jāšķērso katram cilvēkam, lai beidzot kļūtu pabeigts un “pilns”.

Pirmā dzimšana īstenojas, bērnam atstājot mātes ķermeni un sākot dzīvot pasaulē kā atsevišķai būtnei. Otrā notiek pubertātes vecumā, kad bērns atraisās no saitēm ar vecākiem, uzsākot pieauguša cilvēka, neatkarīgas personības dzīvi. Trešā piedzimšana notiek, kad, sastopoties ar konfliktiem, satricinājumiem un pretrunām dzīves vidū, cilvēks atskārst, ka viņš ir garīga būtne.

Visbeidzot – pēdējā, ceturtā dzimšana norisinās nāves brīdī, cilvēkam atstājot šo pasauli un piedzimstot neapverami lielākā pasaulē viņpus nāves. Jungs uzskatīja, ka nāve ir nevis sagrāve un beigas, bet gan cilvēka tapšanas kulminācija. Nomirstot mūsu personība kļūst pabeigta; metaforiski sakot – nāve dzīves gleznā veic pēdējos otas triepienus.

Vai varētu būt, ka nāve nav dzīves pretstats, bet tās daļa?

Protams, nāve nav tēma vieglprātīgām sarunām. Tomēr tik daudzi cilvēki gadiem ilgi mēmā klusumā nes sevī tuvinieka nāves radītus ievainojumus, īsti nezinot, ko ar tiem darīt.

Varbūt uzdrīkstēties satikties ar nāves tēmu un palūkoties uz to no jaunas perspektīvas? Varbūt vēlreiz uzdot jautājumu: ko nāve īsti nozīmē?

Šai izaicinošajai tēmai ir veltīts retrīts “Nāves skatpunktā. Atklājot dzīves dziļumu”. Pasākums notiks 7.–10. augustā garīgo prakšu centrā Stacija, un to vadīs kontemplācijas skolotāji Georgs Rubenis un Andrejs Vasiļjevs.

Plašāka informācija lasāma šeit:  šeit.