Apgaismība mūsdienās?

Kurš gan nav dzirdējis vārdu “apgaismība”? Patiešām, par apgaismību ir ticis daudz runāts, spriests un spekulēts. Ar šo vārdu saistās daudz ambīciju, maldu, pārpratumu un dīvainu pieņēmumu.

Vai to var iemācīties? Vai to var sasniegt ar kādiem īpašiem, ezotēriskiem paņēmieniem? Vai ir kāda vieta, kur to iespējams iegūt ātrāk? Kāds īsti ir apgaismots cilvēks? Vai viņš ir gudrāks par citiem? Mīlošāks? Varbūt dīvaināks un tāds, kas vairs nespēj iekļauties parastā ikdienas dzīvē?

Dažiem šķiet, ka “apgaismība” ir ļoti savāds, mūsdienās lieks un neiederīgs jēdziens.

Taču, iespējams, tas vēsta par ko tādu, kas joprojām ir svarīgs arī mūsdienu cilvēkam, kurš, slīkdams nepārredzamajā nepārbaudāmas informācijas okeānā, mēģina atrast kaut vienu drošu orientieri, jautājot: kā tad šajā pasaulē dzīvot un ko īsti ir vērts tajā ņemt par pilnu?

Kā uztvert dzīvi, sevi, citus cilvēkus, pasauli nevis no viena šaura skatupunkta, bet iespējami plašā kopumā, holistiski? Man šķiet, ka kādā dzīves brīdī šis jautājums kļūst nozīmīgs gandrīz katram.

“Apgaismība” nav stāsts par kādas hipotētiskas “gatavības” vai “pilnības” sasniegšanu – tā vēsta par ceļu, procesu, kurā mēs soli pa solim mācāmies pamanīt savas apziņas dzīles un mūsu apziņas gaisma sāk aizvien vairāk izgaismot visu dzīvi.

Stāsts ir par pārmaiņām mūsu uztverē. Par lielāku gaismu mūsos. Par spēju redzēt plašāk un dziļāk.

Ričards Rors uzsver, ka labas reliģijas uzdevums ir cilvēku mainīt. Patiess garīgums vienmēr iniciē pārmaiņas. Atcerēsimies Jēzus pirmo aicinājumu: mainieties! Stāsts ir nevis par pārmaiņām kādā brīnumaini maģiskā veidā, bet par procesu, kas cilvēku dara plašāku un dziļāku, padziļinot apziņu jeb kāpinot viņa spēju apzināties esību.

Šī iemesla dēļ viens no galvenajiem reliģijas simboliem ir ceļš, process, kustība no pazīstamā pretī nepazīstamajam, jaunajam, pārsteidzošajam, kas nekad nebeidzas.

Vēsturiski ir pazīstami vairāki garīgās attīstības modeļi. No tiem pieminēšu tikai dažus:

Īzāks Sīrietis vēsta par trīspakāpju ceļu – šķīstīšana, apgaismošana un savienošanās.

Avilas Terēze apraksta septiņu mājokļu ceļu, kas ved aizvien lielākā gaismā. Septītais mājoklis ir mistiskā savienošanās – “pārveidojošā vienotība”; “Dvēsele vienmēr paliek kopā ar savu Dievu dvēseles centrā. (...) Dvēsele vairs neuztraucas par to, kas ar viņu var notikt, un dzīvo īpatnējā visa aizmiršanā.”

Garīguma pētniece Evelīna Anderhila dažādu tradīciju mistikā konstatējusi piecas stadijas – dvēseles pamošanās, šķīstīšana, apskaidrība, tumšā nakts, savienošanās.

Zen budismā apgaismības ceļš ir attēlots desmit vērša zīmējumos. Astotais zīmējums ir slavenais tukšais aplis – visa aizmiršana.

Kena Vilbera integrālā teorija vēsta par četriem cilvēkam pieejamiem apziņas stāvokļiem un vismaz deviņām apziņas attīstības stadijām, kas viņam ļauj runāt par “horizontālo un vertikālo apgaismību”.

Apgaismība ir neduāla uztvere, prasme vienlaikus uztvert esamības daudzveidību redzamās pasaules virspusē un tās vienotību – dzīlēs. Tā ir spēja vienlaikus dzīvot abos šajos realitātes līmeņos, tos nenošķirot un nenostādot pretstatā: spēja virspuses sašķeltībā rīkoties no dziļumiem. Jēzus vārdiem sakot – būt pasaulē, bet ne no pasaules.

Sadalīto, duālistisko Esamības virspusi mēs spējam saprast tikai no dziļumu vienotības skatpunkta.  

Oldess Hakslijs apgaismības pieredzi apraksta šādos vārdos:

“Tad rodas sajūta – man šķiet, ka tā ir Augstākā Mistiskā pārliecība, ka, par spīti Visam, par spīti Sāpēm, par spīti Nāvei, par spīti Šausmām, visums kaut kādā ziņā ir izveidots Pilnīgi Pareizi ar lielajiem burtiem “P”.”

Jā, apgaismība nav kas tāds, kas meklējams tālumos. Tā ir katram cilvēkam pieejama iespēja, tā vienmēr ir tepat. Tā tikai gaida… mūsu pamošanos.

Kens Vilbers raksta:

“Apgaismība nozīmē nevis iegūt ko jaunu, bet atpazīt un pieņemt to, kas mūsos jau ir.

Mēs nevaram iegūt apgaismību lielākā mērā kā savas kājas. Mēs varam vienkārši paskatīties uz leju un ievērot, ka mums ir kājas. Mēs varam atcerēties, ka mums ir kājas. Ja domājam, ka mums nav kāju, tad dažkārt var būt noderīgi, ja kāds mums uz tām norāda. Skolotājs te var palīdzēt. Kad jūs viņam no sirds sacīsiet – “man nav kāju”, skolotājs jums uzkāps uz pirkstiem un paskatīsies, kurš iekliegsies. Tad viņš jums sacīs: “Nu, tad tev nav kāju?” Tādi pamudinājumi nenorāda uz ko tādu, kā mums nav un ko mums vajadzētu iegūt; tie norāda uz to, kas pilnā mērā ir klātesošs šajā mirklī, bet jūs to varbūt esat aizmirsis. Pašā dziļākajā izpratnē apgaismība nozīmē tādu vienkāršu atcerēšanos, atpazīšanu. Mums vajag vienkārši pamanīt savas kājas, respektīvi – pamanīt, ka tieši tāda vienkārša, vienmēr klātesoša apzināšanās arī ir sākotnējā Skaidrība.”

Varbūt ir vērts sev pajautāt – bez liekām ambīcijām un iedomības, un tomēr: ko es varētu darīt, lai mana dzīve kļūtu apgaismotāka? Iekšēji un ārēji. Ko es varētu darīt, lai tās gaisma kalpotu ne tikai man, bet pasaulei?