Būt sievietei

Mēs dzīvojam interesantā un pārmaiņām bagātā laikā. Esam liecinieki tam, kā mainās sabiedriskās lomas, un, lai gan vienā sabiedrības daļā vēl valda patriarhāls uztveres veids, tas tomēr mazinās.

Daudzās dzīves jomās lomu sadalījums starp vīriešiem un sievietēm vairs nav tik izteikts kā agrāk. Tādēļ aktuāls kļūst, piemēram, šāds jautājums: kā sievietei, esot augsta līmeņa vadītājai, saglabāt savu sievišķību un nepārņemt vīriešu darbības stilu? Vai viņa var vadīt cilvēkus un uzņēmumu, neizmantojot ierastos “cietos” principus? Jo, kā rāda daudzu sieviešu pieredze, svešas lomas pieņemšana kādā brīdī sāk nomākt un piepeši vairs nekas nesniedz prieku...

Bieži dzirdēts, ka ārēji veiksmīgas sievietes jūtas nelaimīgas, iekšēji sagrautas un saskaras ar psihosomatiskām problēmām. Daudzas sievietes ar savu darbu ir parādījušas, ka var būt ietekmīgas, stipras un izcilas vadītājas, bet viņas cieš, ja cenšas kaut ko pierādīt – pašas sev, kādai citai sievietei, vīrietim un visai pasaulei.

Kā sievietei atrast piemērotu darbības stilu, kas palīdz būt labai vadītājai, bet nesagrauj viņas sievišķību un iekšējo pasauli?

Visiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir svarīgi nospraust sev mērķi, bet sievietei atšķirībā no vīrieša mērķim vajadzētu būt pastarpināti svarīgam. Svarīgāks par mērķi ir tā sasniegšanas process. Sievietes spēka avots ir plūsma, tagadnes mirkļa izdzīvošana, savukārt vīrieti iedvesmo noteikta un stingra virzība uz mērķi, dažkārt pārāk neizvēloties līdzekļus.

Cīņa un konkurence bloķē sievišķās enerģijas plūsmu un atņem sievietei spēku. Vai to, ko vīrieši sasniedz ar cīņu, sieviete varētu panākt ar intuīcijā sakņotu noteiktību un iekšēju maigumu?
Visi pazīstam sievietes, kuras lepojas ar savu “vīrieša spēku”. Bet, pazaudējot sievišķību, ilgtermiņā var rasties (un parasti arī rodas) lielas iekšējas problēmas un spriegumi. Un tad nākas secināt, ka degradējies labais noved pie vissliktākā gala iznākuma. Beigu beigās esam ne vīrišķas, ne sievišķas, bet savādas nekatras dzimtes būtnes. Tad vairs nespējam būt patiesi radošas un nodot tālāk īstu dzīvību.

Vīrišķīgu un sievišķīgu darbības stilu var atšķirt, pajautājot sev: vai, kārtojot dažādus jautājumus, vadot citus, nododot rīkojumus, es jūtu agresiju vai iekšēju pārliecību par to, kā jārīkojas? Vai pēc padarītā jūtu gandarījumu vai rūgtumu? Kad sākam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, izrādās – māka ieklausīties, pieredzēt, intuitīvi uzzināt un mīlēt mums dod lielāku iekšējo piepildījumu nekā panākumi darbā un konkurences cīņās izcīnītas uzvaras.

Reizēm, jūtot, ka mūs kaut kas dzīvē nomāc, nolemjam no pirmdienas (vai no 1. janvāra, vai kāda cita mums svarīga datuma) “sākt jaunu dzīvi”. Bet svarīgi ir nevis mēģināt sevi pārtaisīt un “sākt jaunu dzīvi”, bet gan meklēt un atklāt sevī to, kā līdz šim trūcis! Mūsos ir daudz vairāk, nekā esam pieradušas domāt. Ja uzdrīkstamies ieskatīties sevī, atsacīties no aizsardzības mūra, ko pašas esam uzcēlušas, lai mūs neievainotu sāpīgi notikumi, ieraugām dziļumu, kurā ir atbildes uz mūsu lielajiem jautājumiem.

Mēs vēlamies kļūt par nobriedušām sievietēm, un tādas raksturo iekšēja pārliecība par sevi un no
dvēseles upes dzimusi rīcība. Vislabāk mēs sasniedzam savus mērķus, rezonējot ar plūsmu, kas jau ir mūsos, katrā sievietē. Sievietes nav vājas. Taču patiesu spēku viņas iegūst, nevis pielāgojoties vīriešiem, bet atrodot avotu sevī. Tam nav viegli piekļūt. Taču tieši tajā slēpjas sievišķais autentiskums un spēks, mūsu lielums un skaistums, kas gaida, kad to atklāsim.