Ceļš caur Adventa tuksnesim

Jau kopš senatnes baznīcās adventa laikā (kā tiek dēvēts laiks pirms Ziemassvētkiem; no latīņu vārda adventus – atnākšana) tiek lasīti un apcerēti Bībeles teksti par Jēzus darbības sākumu.

Tie stāsta par to, kā Jēzus atsaucas Jāņa Kristītāja aicinājumam, tiek kristīts Jordānas upē, uz viņu nolaižas Dieva Gars, kas mirkli vēlāk ved viņu tuksnesī, kur Jēzus pavada 40 dienas. Patiesībā tas ir klasisks iniciācijas apraksts.

Tas nozīmē, ka kristības ir tikai sākums lielai, drosmīgai kustībai, kam jāturpinās cilvēkā.

Kristības pavēsta divas svarīgas lietas: tu esi mīlēts/mīlēta un tu esi dēls/meita! Kristības apliecina, ka esam Dieva bērni, bet tad mums, ticot šai apliecībai, vieniem pašiem jādodas savā tuksnesī.

To prasa Gara iemiesošanās. Nepretosimies Garam! Gars, iekšējā balss, ved Jēzu vienatnē.

Katram jāpavada kāds brīdis uz robežas. Varbūt paliekot kādu nakti nomodā, satiekot sevi, izsāpot pagātni, izraudot asaras, satiekot dēmonus, zvērus un eņģeļus. Tā ir daļa no pamošanās, no pārveides. Tā ir uzdrīkstēšanās frontāli satikties ar visu Realitāti – ārpusē un iekšpusē.

Tas ir ceļš, kuru iet Jēzus. Mūsu uzdevums ir rīkoties kā viņam.

No tuksneša Jēzus atgriežas, atklājis savu dzīves uzdevumu un tā īstenošanas veidu. Tas nozīmē, ka jau tuksnesī notiek pirmā nāve.

Vai kristietībai, sekojot Jēzus paraugam, būtu jādomā par pilna iniciācijas cikla atjaunošanu?

Iniciācija nav kavēšanās pie pasīvām nodarbēm ─ runāšanas un klausīšanās. Tikt iniciētam nozīmē uzņemties dzīves risku, neaizsargātam un ievainojamam mesties dzīves mutulī un izaicinājumos, doties pretī savam aicinājumam. 

Svarīgi atcerēties, ka Jēzus nav ne teologs, ne priesteris. Viņš ir autentisks cilvēks, ordinēts no iekšpuses. Viņš uzdod jautājumus: kā iedvesmot cilvēku mīlestībai, patiesumam un drosmei; kā palīdzēt apgūt šīs prasmes; kā sastapt lielo mērogu – Dieva valstību? Tikai šis mērogs dara mūs patiesi pazemīgus. Mēs nevaram Dieva valstību pakļaut, varam to tikai pieņemt vai noraidīt, vai arī pārtulkot konceptos un tādējādi nomērdēt.

Advents jautā ─ vai tu vari atrast kādu brītiņu laika bez ekrāniem, interneta un grāmatām? Tikai vienatnē ar Dzīvi. Tas nebūs viegli. Garīgais ceļš nav nekas viegls, ērts, komfortabls. Bet tas mūs maina. Viena mūsu daļa pēc tā vienmēr ir ilgojusies. Mūsu dvēsele. Vai katru reizi, kad tai neatsaucamies, mūs nepārņem sevis paša, savas dvēseles nodevības izjūta?

Atsauksimies dvēselei, paklausīsim tai, iesim tai līdzi tuksneša klusumā!

Klusums ir milzīgs izaicinājums ─ kā tumsa, kā nāve, kā viss nesaprotamais. Tāpēc tas ir tik spēcīgs pārveides instruments. Tu nezini, ko ar to darīt un ko tas darīs ar tevi. Tas ir iemesls, kāpēc tik daudzi cilvēki baidās no patiesa klusuma.

Klusums vispirms atklāj, bet tad pakāpeniski iztukšo cilvēka prātu no parastā satura – domām un vārdiem, kas parasti palīdz paslēpties no sevis un Dieva. Tikai pārtraucot prāta pļāpāšanu, atraisoties no parastā apziņas satura, pamanām savas patiesās problēmas un iespējas.

Tas nav iespējams bez paviesošanās tuksnesī. Adventa tuksnesī.