Dievs, svētī Latviju

Mirkli vēlāk dziedāsim mūsu valsts himnu – Dievs, svētī Latviju. Par ko mums stāsta tās pirmie vārdi?

Vārds “svētība” atgādina, ka, par spīti visam bezjēdzīgajam un sliktajam mūsos un ap mums, mūsu dzīvē nemitīgi ir klātesoša jēga un labais.

Svētība ir milzīgs, neapstādināms spēks. Tas iedvesmo darīt labu, tas iedvesmo ar taisnu muguru izdzīvot savas dzīves aicinājumu.

Svētība ir spēks, kas spēj pārvērst visu: bailes – paļāvībā, naidu – mīlestībā, šaubas – pārliecībā, skaudību – pateicībā.

Svētība ir spēks, kas iedvesmo patiesi runāt, mīloši darboties un drosmīgi dzīvot. Tas ir spēks, kas dod drosmi panest Esamības smago nastu kā Dieva radītiem un svētītiem cilvēkiem.

Svētība ved mūs pretī briedumam. Tā nemudina uzvelt atbildību par dzīvi Dievam, bet iedrošina mūs augt par cilvēkiem, kas uzņemas atbildību paši.

Šodien es jūs mudinu pamanīt to, ko mēs visi esam jutuši: svētība ir bagātīgi plūdusi pār mums katrā aizvadītās simtgades dienā, neraugoties uz smagiem vēstures pārbaudījumiem, neraugoties uz uzvarām un sakāvēm, neraugoties uz mūsu drosmi un vājībām. Tā ir vienmēr bijusi šeit kā iespēju plūsma. Pamani to, atveries tai, netraucē tai, sadarbojies ar to!

Savukārt ar vārdu “Dievs” apzīmējam pašu lielāko, vārdā nenosaucamo Realitāti, kas savieno pilnīgi visu un visus. Ja mēs tiešām nākam no šī noslēpumainā Avota, ja visus cilvēkus ir radījis viens Dievs, tad katram cilvēkam, katrai tautai šajā pasaulē ir sava ļoti svarīga vieta un atbildība pret pārējiem.

Tas nozīmē, ka cilvēce nevar iztikt bez Latvijas un Latvijai ļoti vajag pārējo cilvēci.

Ar atvērtu sirdi un prātu dziedot himnu, mēs zinām, ka esam gribēti, esam mīlēti, esam vajadzīgi. Mums ir svarīga vieta pasaules likteņos un savs liels uzdevums. Tas jāpaveic mums – neviens cits to nevarēs īstenot mūsu vietā. Un, lai to paveiktu, noteikti vajadzēs vairāk nekā simts gadus. Daudz, daudz vairāk.