Eiropas integrālā konference

Šovasar Ungārijā norisinājās jau trešā Eiropas Integrālā konference (Integral European Conference) ar virstēmu “Evolūcijas sabiedrotie” (Allies of Evolution).

Konference notiek reizi divos gados un pulcina visdažādāko nozaru speciālistus un interesentus, kuri savā darbā un personiskajā izaugsmē izmanto Kena Vilbera (Ken Wilber) izstādātās Integrālās teorijas atziņas un metodes. Šogad tajā piedalījās vairāk par 600 dalībniekiem no 47 valstīm – ne tikai no Eiropas, bet arī citiem kontinentiem. Kā milzu izstādē bija iespējams piedalīties ļoti daudzos semināros, darbnīcās un lekcijās, kas sniedz pilnvērtīgu pārskatu par šobrīd Integrālās teorijas paspārnē notiekošajām aktivitātēm visā pasaulē.

Esmu pateicīgs mūsu Integrālās izglītības institūtam par iespēju piedalīties šajā sanāksmē kā vienam no diviem Latvijas pārstāvjiem, un vēlos līdzdalīt dažus iespaidus.

EVOLŪCIJAS IZAICINĀJUMS

Konferences vadītāji – prof. Dr. Barbara von Meibom un Bence Gánti– savās ievaduzrunās akcentēja gan Integrālās teorijas akadēmisko pētījumu, gan personiskas satikšanās (encounter) nozīmi Eiropas un pasaules mērogā. Integrālā teorija – korekti saprasta – ne tikai tiecas apvienot dažādu tradīciju teorētiskās atziņas, bet mudina reāli satuvināt cilvēkus, palīdzēt tiem labāk citam citu sadzirdēt un atrast sadarbības iespējas.

Evolūcija notiek – tas ir neapšaubāms, zinātniski pierādāms fakts. Tā norisinās ne tikai ārējā pasaulē, dzīvajā dabā, bet arī iekšējā pasaulē, cilvēka apziņā. Mūsu apziņa pārveidojas, reaģējot uz dažādiem izaicinājumiem, meklējot aizvien jaunus veidus, kā pilnvērtīgāk iekļauties dzīvības procesā. Līdz ar to ir pamats sacīt, ka cilvēka apziņai ir savs noteikts attīstības virziens un stadijas. Process norisinās arī neatkarīgi no mūsu apzinātās gribas (“dzīve mūs piespiež mainīties arī tad, ja to negribam”), taču mēs varam pie attīstības posmiem apzināti līdzdarboties. Ja tā notiek, mēs kļūstam par evolūcijas sabiedrotajiem.

Palīdzēt evolūcijai norisināties indivīdā un sabiedrībā var dažādi. Te ir vieta konstruktīvai kritikai attiecībā uz stāvokli vai situāciju, kurā šobrīd atrodamies. Svarīga ir arī spēja izstrādāt reālas alternatīvas (sk. O.Šarmera nupat latviešu valodā tulkoto grāmatu “U teorija. Vadība no topošās nākotnes”!), kā arī vēlme un gatavība reāli iesaistīties notiekošajos procesos, nevis tikai tos novērot no ērta attāluma.

 Četri izaicinājumi tika akcentēti īpaši:

• Neļauties regresijai, kas pašlaik vērojama daudzās valstīs. Kopējais sabiedriskais noskaņojums mainās, un ir svarīgi šajā brīdī “integrāļiem” censties iziet ārpus slēgtā loka – apzinoties, ka patiesībā ir daudzi cilvēki, kas gribētu piedzīvot jauno apziņu – pretstatā valdošajiem stāstiem, ko pieredzam publiskajā telpā;
• Veidot jaunu, patiesi integrālu izpratni par Eiropu. Stāsts nav par Eiropas Savienību, bet par ģeogrāfisko reģionu, kas ne tikai ir plašs un dažāds, bet veido svarīgu tiltu starp kontinentiem. Eiropa ir ilgstoši līdzinājusies karalaukam, kurā ikviens ir gatavs karot ar visiem citiem. Otrais Pasaules karš radīja skaidru izjūtu, ka Eiropa nevar pastāvēt un būt tilts, ja nesaprotam, ka cīņa vienam ar otru nav vienīgais esības un domāšanas veids. Diemžēl, šī atziņa mūsdienās vairs nav tik pašsaprotama, un integrāli domājošiem cilvēkiem ir svarīgs uzdevums par to atcerēties un liecināt;
• Nepieciešamība rēķināties ar dvēseles un jūtu līmeni. Traumas tiek nodotas tālāk cauri paaudzēm. Neatrisinot to, kas sasāpējis esošajā attīstības līmenī, nav iespējams nonākt pie dziedināšanas un nākotnes. Tāpēc dvēseles un jūtu līmenis ir nopietni jāņem vērā – pretstatā tīri racionālai, uz prātu un izdevīgumu vērstai domāšanai. Jāmācās ieklausīties un ņemt nopietni citu cilvēku pieredzes – arī tad, ja tās nāk no pavisam citāda konteksta;
• Visbeidzot – galvenais, ko evolūcija no saviem “sabiedrotajiem” šobrīd sagaida, ir – cerība. Bet tas ir garīgs jēdziens – tāpēc šajā posmā svarīgi no jauna atklāt savas saknes un saistību ar pasaules garīgajām tradīcijām. Mēs radām realitāti ar un caur savu apziņu – līdz ar to jautājums par prasmi vadīt un veidot savu apziņu kļūst izšķiroši svarīgs evolucionārajā procesā. Mērķis – veidot tādu apziņas stāvokli, kas patiešām spēj vest pie miera un sadarbības.

 Par konferences neoficiālo moto tika izvirzīti Leonarda Koena (Leonard Cohen) vārdi:

“There is a crack in everything,

that’s how the light gets in.”

(“Ir katrā lietā plaisa,

tā visur iekļūst gaisma”) 

RELIĢIJA UN SABIEDRĪBAS NĀKOTNE

Tēma par garīguma un evolūcijas attiecībām kā sarkans pavediens vijās cauri daudzām konferences sesijām.

Piemēram, viens no īpaši aicinātajiem viesiem – benediktīniešu mūks Dāvids Štaindls-Rasts (David Steindl-Rast) – izpelnījās nedalītas ovācijas ar savu vienkāršo, praksē balstīto skatījumu uz universālo garīgumu un tā saistību ar kristietību.

Par reliģijas un evolūcijas attiecībām tiešaistes sesijā runāja arī Kens Vilbers. Viņa lekcijai ceru veltīt atsevišķu ierakstu, bet galvenā atziņa bija šāda: reliģija, kas reāli transformē cilvēka apziņu un ved pie dziļākas realitātes pieredzes, ir neapšaubāms “evolūcijas sabiedrotais”, bez kura sniegtās cerības ceļš uz priekšu faktiski nemaz nav iespējams. Turpretī tādas reliģiskas formas, kas zaudējušas savu spēju iemiesot un nodot tālāk pamošanās pieredzi un izaugsmes instrumentus, kļūst par sistēmām, kas vairāk aizņemtas ar sava esošā stāvokļa nodrošināšanu, nekā skatījumu nākotnē. Šādā nozīmē reliģija var gan palīdzēt, gan arī traucēt cilvēka izaugsmei. Runa nav par reliģiju “kā tādu”, bet konkrētajām tās formām. Tas izskaidro, kāpēc daudzās attīstītās valstīs reliģiozitātes rādītāji krītas. Šī parādība nenozīmē, ka cilvēkiem nebūtu nepieciešams garīgums, garīga pieredze, bet norāda uz nepieciešamību pašām reliģiskajām organizācijām mainīties, pievēršot uzmanību būtiskajam.

Konferencē satikās dažādu garīguma virzienu pārstāvji, kļūstot par dzīvu liecību tam, ka virspusē ļoti atšķirīgas tradīcijas ietver kopīgu cilvēka eksistences pieredzi.

UZDEVUMS

Eiropas Integrālā konference iepriecināja ar savu atvērto un paškritisko pieeju – kā viens no runātājiem tika uzaicināts Ungārijā pazīstamākais Vilbera ideju kritiķis – un viņa sacītais ne reizi vien izpelnījās sirsnīgus aplausus. Integrālā teorija nav kāda ideoloģija, kurai nedalīti “jātic” vai “jāseko”, bet gan – dzīvs un idejām bagāts iedvesmas avots.

• Integrāls skatījums uz depresiju? Kā dažādās apziņas stadijās esošiem cilvēkiem izpaužas viņu depresija, vai vienmēr cēloņi ir vienādi un kādas ir risinājuma iespējas?

• Integrāls skatījums uz seksualitāti? Kā dažādos attīstības posmos mainās cilvēka izpratne par seksualitātes nozīmi?

• Integrāls skatījums uz novecošanu? Kā Vilbera teorija var iedvesmot radīt cieņpilnus apstākļus cilvēka mūža izskaņai?

• Jaunas metodes meditācijā? Kustību terapijā? Uzņēmumu vadīšanā?

• Integrālā teorija un darbs ar ēnu? Integrālā baznīca un draudze? Integrālais koučings?

Tie ir tikai daži no tematiem, kas tika skarti šī gada konferencē.

Ir liels prieks, ka arī Latvija aizvien vairāk kļūst par daļu no šī nākotnē vērstā procesa. Mums ikvienam ir iespēja kļūt par evolūcijas sabiedroto!

Indulis Paičs