Iemesli un nolūki

Šobrīd ļoti populārs ir pagātnē balstītais skatījums uz cilvēku. Kāpēc kāds rīkojas tieši tā? Kāds iemesls ir manām emocijām? No kurienes galvā tieši šādas idejas? – uz visiem šiem jautājumiem atbildes ir iespējams meklēt pagātnē. Traumējoši notikumi, neirobioloģiskas īpatnības, dabiski procesi organismā…

Un tā ir liela taisnība – pagātnes notikumi nepazūd bez pēdām, tie paliek mūsos arī tad, ja tiek veiksmīgi “aizmirsti” ikdienas operacionālās apziņas līmenī.

Bet tomēr. Iedomāsimies situāciju no ikdienas pieredzes. Pagalmā esam kopā ar savu četrkājaino draugu, kas izskatās rāms un priecīgs par to, ka izvests pastaigā un palaists brīvībā. Pēkšņi tas sastingst un jau pēc mirkļa, skaļi riedams, metas prom, pāri visam pagalmam un mēģina nokļūt aiz sētas…

Jautājums: kas izraisa šādu dzīvnieka uzvedību? Vai mēs varam to izskaidrot ar suņa anatomiju un fizioloģiju? Vai šo pēkšņo skrējienu izraisīja notikumi kucēna gados?

No vienas puses – jā, visu nosaka tas, ko dzīvnieks vispār spēj, kādas ir viņa prasmes, kā darbojas viņa organisms. Taču – es domāju, ka piekritīsiet – mēs īsti neesam sapratuši viņa rīcību, emocijas un “domu gaitu”, kamēr paši neieraugām to, ko viņš pamanīja pirmais: aiz žoga nolaidušos vārnu vai kaimiņu četrkājaino konkurentu. Suns metās skriet, jo bija ieraudzījis mērķi. Nedz dzīvnieka anatomija, nedz pagātnes pieredze šajos dažos mirkļos nav mainījusies, ir mainījusies ārējā vide – parādījies mērķis, kuru tagad kāds enerģiski mēģina sasniegt.

Piemērs var likties pārlieku vienkāršs, taču tas parāda, ka augstāk attīstītie organismi ne tikai atražo savu pagātni, bet arī reaģē uz tagadni un nākotnes iespējām.

Cits piemērs. Ienākot virtuvē un ieraugot karstu krāsni vai traukā iejauktu mīklu, to var skaidrot cēloniski: kas te ir līdz šim noticis, kā vispār rodas siltums elektriskajās plītīs un kādas darbības novedušas pie miltu sajaukšanas ar eļļu un cukuru. Tomēr īstais iemesls tam, kas virtuvē notiek, atklājas nolūkā – kāds kaut ko šobrīd gatavo! Vienīgi tāpēc plīts ir karsta un olu čaumalas vēl redzamas uz šķīvja…

Stāsts par skrienošo suni ir svarīgs vēl viena iemelsa dēļ: ieraudzītais mērķis izraisīja dzīvniekā spēcīgas emocijas un fiziskas reakcijas. Pulss, muskuļu tonuss, hormonu līmenis – tas viss mainījās dažos acumirkļos. Tas nozīmē, ka ne tikai uzvedību, bet arī emocijas, sajūtas, ķermeņa fizioloģiju – to visu ietekmē nolūks. Organisms ir tā veidots, ka spēj pats sevī aktivizēt visus vajadzīgos procesus, lai sasniegtu izdzīvošanai svarīgus mērķus.

Ja dzīvnieka gadījumā varam strīdēties, ka reakcija tomēr bija visnotaļ automātiska, tad kā ir ar cilvēku, kurš vēlas radīt kaut ko jaunu? Vai arī tur saskatāma tikai dzelžaina nepieciešamība? Vai varbūt tomēr cilvēks izvēlas mērķus? Jāatgādina, ka pilnīgi viss, ko kultūra ir radījusi, kādreiz ir bijusi tikai ideja kāda cilvēka prātā – un šī ideja ir motivējusi pūlēties…

Savulaik par šo tēmu lielās domstarpībās nonāca divi ievērojami Vīnes psihoanalītiķu grupas locekļi – Zigmunds Freids un Alfrēds Adlers. Freids sliecās cilvēku skaidrot etioloģiski (no vārda “cēlonis”) – caur pagātnes prizmu, kas nosaka šodienas mērķus, sajūtas, domāšanu. Adlers, turpretī, lika akcentu uz nākotni – skaidrodams cilvēku teleoloģiski (no vārda "mērķis"), proti, vienmēr meklējot mērķus vai nolūkus visā, ko un kā cilvēks dara, domā vai jūt.

Kā būtu, ja uz visu manī un manā dzīvē notiekošo es pamēģinātu paskatīties no nolūka perspektīvas?

Kāds nolūks ir manai nomāktībai? Kāpēc es izvēlos būt pasīvs? Kāds mērķis ir nespējai nostāties publikas priekšā? Ko cenšos sasniegt, pēkšņi būdams neapmierināts ar saviem tuvākajiem cilvēkiem? Kādā nolūkā es apzogu savu naktsmiegu? Ko es mēģinu panākt ar aizkaitinātu attieksmi?...

Apzinātā psihes daļa protestē, vai ne? “Tie nav nekādi mani mērķi – es nepavisam to negribu!!” Apziņa psihes simptomus ļoti bieži nesaprot, uztver tos drīzāk tiešām kā kaut ko slimīgu, kādu neveiksmīgu pagātnes notikumu sekas. “Es gribu būt enerģisks, mundrs, priecīgs, drošs un pārliecināts! Tikai man nesanāk, nevaru, nespēju, nemāku…” Etioloģiskā pieeja ir ērta – tā ļauj nemainīt mērķus un uzvedību, “jo es tāds vienkārši esmu”. “Pārmaiņas? Es neko ar sevi nevaru izdarīt! Pārmaiņas ir iespējamas tikai tad, ja terapijas vai īpašu notikumu rezultātā, es būšu kļuvis cits cilvēks!”

Bet vēlreiz: vai mēs varētu uz mirkli iedomāties, ka arī nevarīgums ir mērķtiecīgs? Arī negribēšana  kaut ko darīt patiesībā ir mērķtiecīga griba no kaut kā izvairīties?

Atstāsim malā sarežģītos filozofiskos strīdus par to, vai cilvēkam ir brīvā griba, iespēja izvēlēties, uzstādīt mērķus – un kā šo konceptu var saprast. Ikdienas līmenī mēs saprotam sevi un citus caur mērķi. Ja neredzam mērķi, darbības kļūst haotiskas vai mehāniskas. Saskatot cilvēka rīcības mērķi, viņa izturēšanās kļūst labi saprotama.

Teleoloģiskā pieeja palīdz izrauties no bezcerības, ko rada pārmērīga koncentrēšanās uz pagātni. Ja visu nosaka pagātne, pārmaiņas nav manos spēkos. Turpretī, ja ir tā, ka es pats nemitīgi uzstādu mērķus, es varu mācīties tos labāk apzināties un meklēt, iespējams, veiksmīgākus veidus, kā tos sasniegt!

Kas ir manu simptomu nolūks?

Vai es varu šo mērķi sasniegt citādi?