Iepazīt savas saknes

Pirms kāda laika mans tēvs man iedeva savas mammas, manas vecāsmātes, dokumentu kastīti, kuru viņa bija izvadājusi sev līdzi visu Sibīrijas izsūtījuma laiku. Starp mājas un citu īpašumu dokumentiem tajā atradās arī mana tēva viņai rakstītās vēstules un viena manas mammas vēstule vēl nesatiktajai vīramātei.

Negaidot es ieraudzīju savus vecākus laikā, kad manis vēl nebija. Divi jauni, ilgu un cerību pilni cilvēki, kuri jau paguvuši dziļi iepazīt gan grūtības un sāpes, gan priekus. Daudzus faktus par saviem vecākiem biju jau iepriekš zinājusi, bet vēstulēs atklājās arī viņu tā laika emocijas. Es iepazinu savus vecākus no jauna, tādus, kādus nekad nebiju pazinusi un nebiju varējusi pat iedomāties, kādi viņi patiesībā ir bijuši un ko jutuši 20, 25 gadu vecumā.

Pēc mātes no Sibīrijas atsūtītās paciņas ar pašas ceptiem cepumiem un nedaudz naudas mans tēvs viņai raksta: “Nezinu, ko rakstīt un kā izskaidrot to, ko jutu, saņemot paciņu. Bez prieka, pārsteiguma un patikas man bija arī kauns. Kauns par to, ka mamma, kurai pēc taisnības šajos gados jau vajadzēja tikai sēdēt istabā un paadīt jeb citu ko tamlīdzīgu darīt un nerūpēties par iztiku, jo viņai taču esam 4 bērni, tomēr vēl apgādā mūs – pieaugušus cilvēkus. Man nav tādu dāvanu, lai aprakstītu visu to, ko domāju…”

Savukārt mana mamma sava vīra mātei raksta: “Varat iedomāties, kā ir diviem sākt dzīvi pašu spēkiem, mana vecmāmiņa jau arī neko daudz nevar palīdzēt, jo ir jau veca (68 g.) un viņas gādībā vēl ir mana mazā māsiņa. Arī es vēl gribēju iet augstskolā, bet beigās pārrunājām ar Gunāru, ka tas būs pa grūtu… vīrietim jau izglītība mūsdienās ir svarīgāka…” Zināju, ka mamma bija gribējusi studēt, bet viņa nekad nebija stāstījusi par iemeslu, kāpēc to nav darījusi.

Esmu ļoti pateicīga savam tēvam par viņa uzdrīkstēšanos parādīt man šīs vēstules. Tās manī radīja lielu emocionālu saviļņojumu: skumjas, lepnumu, līdzjūtību, mīlestību, izbrīnu… Tikai tagad es saprotu dažas manu vecāku paustās mācības un viņu pārliecību, kuru bērnībā pieņēmu kā normu, nejautādama, kāpēc tā. Tagad es labāk saprotu tos pamatus, uz kuriem stāvu un kurus esmu nodevusi tālāk saviem bērniem un mazbērniem.

Vēstulēs un pēc tam arī sarunās ar vecākiem es saņēmu atbildes uz jautājumiem, kurus Džeimss Holiss grāmatā “Saturna ēnā” uzdod saviem lasītājiem (grāmata ir veltīta vīrieša izaugsmes ceļam):

Kādas bērnības/ jaunības traumas bijušas manam tēvam/mātei?

Ko viņš/ viņa ir upurējis/usi manis un citu dēļ?

Vai es zinu, uz ko viņš/ viņa cerēja un par ko sapņoja un vai šie sapņi īstenojās dzīvē?

Jautājumus katrs var papildināt pēc saviem ieskatiem, svarīgākais ir sākt tos uzdot. Un tad jau saruna raisās, atklājot arvien jaunus faktus un notikumus.

Man ir iespējams runāt ar saviem vecākiem, jautāt un saņemt atbildes, es varu no viņu vēstulēm un stāstījumiem nojaust, kādi tad īsti viņi ir bijuši? Es apzinos, ka tā ir liela dāvana.

Taču ar Holisa  jautājumu palīdzību varam iepazīt savus vecākus arī tad, ja viņi ir mūžībā. Ja cilvēks ir ļoti vērīgs un gatavs atsaukt atmiņā savas sarunas ar vecākiem, izteikumus, reakcijas vienā vai otrā situācijā, tad par sev vistuvākajiem cilvēkiem iespējams nojaust daudz vairāk, nekā ikdienas skrējienā licies. Ja vien tam atrodam laiku, apstājamies, domās uzdodam jautājumu savai mammai vai tētim, tad atbildes atnāk, varbūt tās ir nojaustas un paredzamas, bet dažkārt varam pieredzēt negaidītas atskārsmes.

Varbūt beidzot ir pienācis laiks ieraudzīt savus vecākus savādāk, ne vairs caur bērna vai aizvainota pusaudža brillēm? Un caur to labāk saprast arī sevi, savas dzīves notikumus, savus “baltos laukumus”, jā, un arī ievainojumus...

Vai tu zini, kur meklēt savu vecāku vai vecvecāku “dokumentu kastīti”?

Kādi svarīgi atklājumi tur varētu slēpties? 

Varbūt šis pirmslieldienu laiks ir īstais brīdis, lai tam veltītu laiku?