Izvēle

Pirms kāda laika manās rokās nonāca divas Edītes Evas Egeres grāmatas – “Izvēle. Vienmēr ir iespējams izvēlēties brīvību” un “Dāvana. 13 mācību stundas, kā izglābt savu dzīvi”.

Lasot skaudro ebreju meitenes stāstu par izdzīvošanu Aušvicas koncentrācijas nometnē un iepazīstot viņas turpmāko dzīves ceļu, kas met līkločus cauri šausmām, bailēm, nedrošībai un trūkumam, līdz nu jau pieaugusī Edīte beidzot sasniedz savus mērķus, mani neatstāja sajūta, ka galvenais šīs grāmatas vēstījums tomēr ir par dzīves pieņemšanu, nevis pieredzēto ārprātu.

Daudzus gadus pēc Aušvicas Edīte mācījās pieņemt to, kas ar viņu un viņas ģimeni bija noticis, un ar to sadzīvot.

Viņa mācījās atzīt dusmas un izmisumu, saprotot, ka daži dzīves notikumi vienmēr sāpēs. Taču tā vietā, lai ļautu sāpīgajai pagātnei sevi iznīcināt, viņa izvēlējās pārvērst to par palīdzību citiem un tā dziedināt savus un citu ievainojumus.

Viņa pārspēja sevi, vēlreiz aizbraucot uz Aušvici un tur līdz izmisuma pilnām sāpēm atceroties visu pieredzēto. Pamestajās nometnes ēkās un pagalmā sieviete atmiņās vēlreiz izstaigāja neaprakstāmo šausmu un nežēlības ceļu, bet tur arī atrada drosmi un spēku transformēt ciešanas brīvībā un piedošanā.

“Izvēle” stāsta par drosmi ieskatīties dzīvei acīs un pateikt tai JĀ. JĀ visam, kas ir bijis, – arī sāpīgajam un nesaprotamajam. Nevis aizmirst, bet pieņemt, kaut joprojām ir naktis, kad murgos rādās nometnē pārciestās necilvēciskās ainas.

Taču grāmatai ir vēl kāds vēstījums. Tas ir klusāks, nemanāmāks, bet ne mazāk nozīmīgs. Tas ir stāsts par drosmi piepildīt savus sapņus un neslēpties aiz vecuma. Grāmatas autore stāsta, ka pēc pārcelšanās uz ASV ilgu laiku strādājusi mazkvalificētus darbus un tikai tad, kad bija pietiekamā līmenī apguvusi angļu valodu, iestājās koledžā, kuru absolvēja 42 gadu vecumā (uz koledžas izlaidumu gan viņa neaizgāja, jo kaunējās no saviem gadiem). Tad sekoja studijas, un 51 gadu vecumā viņa kļuva par klīniskās psiholoģijas doktori.

Savu sapni par grāmatas sarakstīšanu un izdošanu Edīte Egere realizēja 2017. gadā īsi pirms savas deviņdesmitās dzimšanas dienas, un otro grāmatu “Dāvana” viņa sāka rakstīt 92 gadu vecumā. Autore iedrošina arī citus nebaidīties realizēt savus sapņus un ilgas, jo vecums viņas izpratnē nav šķērslis sapņu piepildīšanai. Kādā vietā viņa raksta: nu un, ka tev ir 48 gadi? Kāpēc tu nevari uzsākt kaut ko jaunu? Tie 50, 60 vai 70 pienāks neatkarīgi no tā, ko tu domā! Kāpēc uzskatīt, ka kaut kam vairs neesi derīgs, ka dzīvē viss svarīgākais jau pieredzēts?

“Dāvana” stāsta par iespējām mainīt dzīvi, uzdrīkstoties to vispirms ieraudzīt un tad koriģēt savu rīcību un attieksmi.

Drosme, pieņemšana un sekošana saviem sapņiem un ilgām ir atslēgas vārdi, kas ved iekšējās brīvības ceļā. Šis ceļš nav viegls, taču alternatīva ir padošanās, bezdarbība un bezcerība. Izvēle ir katra paša ziņā.