Kāpēc īsta pārveide norisinās tikai liminālajā jeb sliekšņa telpā?

Jebkura pārveide norisinās liminālajā telpā.

(Fragments no grāmatas: Rors, Ričards. Ādama atgriešanās. R.: Zvaigzne ABC, 2013.)

Jēdzienu liminālā telpa ir izveidojis Viktors Tērners (Victor Turner) savā klasiskajā pētījumā par iniciāciju un rituālu. Latīņu valodā vārds līmen nozīmē “slieksnis”.

Liminalitāte ir iekšējs stāvoklis un dažkārt arī situācija, kurā cilvēki var sākt domāt un darboties patiesi jaunā veidā. Tas notiek, kad esam “ne šur, ne tur”, esam atstājuši vienu telpu, bet vēl neesam iegājuši nākamajā, tas ir stāvoklis starp dažādām dzīves pakāpēm, starp ticības attīstības posmiem, starp darbiem, mīlestībām vai attiecībām. Tas ir tas žēlastības pilnais stāvoklis, kad nejūtamies droši, kad mums nepieder kontrole un var notikt kaut kas patiesi jauns. Mēs esam kā tukša akmens plāksne, no kuras ir izdzēsts viss iepriekšējais un kura gaida, lai uz tās uzraksta kaut ko jaunu. Nekas svaigs vai radošs parasti nevar notikt, kad mēs atrodamies pašu izveidotajās komforta zonās. Tad viss notiek kā parasti. Nekas jauns nevar izveidoties, ja mēs savas darbības veicam kā parasti. Šķiet, ka mums ir nepieciešama kāda antistruktūra, lai piešķirtu virzienu, dziļumu un jēgu mūsu parastajām struktūrām. Citādi struktūra, kas ir nepieciešama dzīves pirmajā pusē, var kļūt par cietumu, kad kļūstam vecāki.

Viens no lielākajiem bibliskā Dieva un cilvēka likteņa mērķiem ir ievest cilvēkus šajā liminālajā telpā un paturēt tos tur tik ilgi, kamēr tie iemācās kaut ko svarīgu un patiesi jaunu. Tā ir telpa, kurā mēs visvairāk iemācāmies. Savā ziņā tā ir vienīgā telpa, kurā varam kaut ko iemācīties. Tas ir tik ļoti pievilcīgi, ka patiesi garīgi lieli cilvēki tiecas nodzīvot visu savu dzīvi šādā nepārtrauktā liminalitātes stāvoklī. Viņi tiecas dzīvot dzīves nomalēs, sistēmu perifērijās, lai netiktu ievilkti šīs sistēmas ilūzijās un nebūtu šīm sistēmām jāpakļaujas. Viņi zina, ka tas ir vienīgais stāvoklis, kurā var saglabāt gudrību, plašāku skatījumu un dziļāku līdzjūtību. Mūsdienās daudzi to gudri sauc par “privileģētu iespēju stāvokli, kurā atrodas nabagi”. Tie var būt mūki, mūķenes, eremīti, atkritēji no dažādām reliģiskām pārliecībām, arī cilvēki, kuri neskatās televīziju, cilvēki, kuri dzīvo zem iztikas minimuma, cilvēki, kuri lūgšanu uztver kā svarīgu katras dienas daļu, cilvēki, kuri labprātīgi iesaistās riskantās situācijās un kuri aiziet no savas pierastības.

Lielākā daļa no mums nevar aizbēgt tuksnesī vai piekopt kādu citu vientulības formu, tādēļ pasaules senākās reliģijas piedāvā īslaicīgu un daļēju liminalitātes stāvokli, piemēram, svētceļojumus, klusuma periodus, gavēņus, vientulības brīžus un sakrālus laika periodus, kā, piemēram, lielo gavēni un ramadānu. Baznīcas apmeklējums vienu reizi nedēļā parasti absolūti nelīdzinās šādai liminālajai telpai. Parasti šajā laika sprīdī mēs tikai knapi pārstājam domāt par to, vai esam izslēguši mājās plīti, un savās domās sākam tikt galā ar saviem bērniem vai juceklīgajām emocijām. Lai izlauztos cauri mūsu mēnessērdzībai un nepārvaramajam transa stāvoklim, ir nepieciešams kaut kas ilgāks, citāds, kaut kas pārdrošāks un pat aplamāks.

Liminālā telpa gandrīz vienmēr mums šķitīs pretēja tam, uz ko aicina mūsu vēlmes, kā laika izniekošana, kurā nav nekā loģiska vai racionāla. Patiesībā tai ir jāsalauž tava praktiskuma un funkcionalitātes izjūta un uz kādu laiku jāieved tevi nefunkcionālā pasaulē. Šāds efekts ir, piemēram, ciešanām un slimībai. Atpūta un brīvdienas savu mērķi sasniedz tikai tad, ja ieejam kādā vakuuma telpā vai patiesi atraisāmies no parastās dzīves konveijera lentes. Atceries, mūs visvairāk patiešām ietekmē tas, ar ko mēs neko nevaram paši izdarīt, izšķirošais, ko mēs nevaram mainīt, un bezjēdzīgums. Šādos brīžos mēs neesam pie stūres un kāds cits mūs var mācīt un vadīt. Ierastās kārtības burbulim ir jātop pārdurtam ar dīvainu, svētu bezjēdzīgumu, apzinātu ierastā sagrāvi vai pārvietošanu, mācīšanos iet pretējā virzienā. Liminālajā telpā mums dažkārt nekas nav jādara, nav nekas jāpaveic atbilstoši mūsu parastajiem un sekmīgajiem darbības modeļiem. Patiesībā mums ir jākļūdās, jāgavē un labprātīgi jāpaklūp, lai saprastu citas dzīves dimensijas. Mums ir jāgavē, nevis jāēd, jāklusē, nevis jārunā, jāpieredz iztukšotība, nevis pārpilnība, anonimitāte, nevis sevis izrādīšana, absolūta nabadzība, nevis pārpilnība. Kas gan cits vēl vairāk varētu salauzt mūsu atkarību pašiem no sevis? Liminālajā telpā mēs nokāpjam kādā dziļumā un apzināti nekāpjam atpakaļ uz augšu. Mēs meklējam nevis statusu, bet kaut ko tam pretēju, nevis sociālu stabilitāti, bet satricinājumu. Gaišreģi vienmēr ir uzskatījuši par vajadzīgu radīt zināmu liminālu telpu, lai varētu skaidri redzēt un tad atkal atgriezties pasaulē brīvi un atjaunoti. Asīzes Francisks savu nepārtraukto liminalitātes stāvokli sauca par “dzīvi grēku nožēlošanā”. Tā ir šī termina būtība un patiesā nozīme, lai gan jēdziens “grēku nožēla” ir ticis izkropļots, piešķirot tam individualizētu un moralizējošu saturu. Liminalitāte saglabā nepārtrauktu cilvēka cīņu ar savu ēnu, nevis sava ego stiprināšanu, tā liek apzināti dzīvot uz robežas, cīnoties ar visu lietu tumšo pusi, radikāli noliekot centru un normu zem jautājuma zīmes, paturot sirdi atvērtu šajās paša izvēlētajās grūtībās.

Seno mūku dzīve, agrīnie franciskāņi, katoļu strādnieku kustība, daudzi godīgi misionāri un indiešu sanjasi ir dzīvojuši pēc šīs programmas. Mūsdienās cilvēki dodas ilgos pārgājienos, piedalās dažādās programmās un ir gatavi darīt visu, lai sasniegtu sev tik ļoti nepieciešamo ekstrēmo pārvērtību.

Liminālajā telpā mēs dodam priekšroku zemapziņas haosam, nevis skaidrojumu un atbilžu sniegtajai kontrolei, tādējādi iniciācija runā nevis gaismas, bet tumsas valodā, tā notiek nevis dārzā, bet tuksnesī, nevis ar vārdiem, bet klusumā.

Cilvēki ir jāmāca un jāvada tā, lai viņi varētu dzīvot šādā nebūt ne vienkāršā stāvoklī. Daudzajās iniciācijās, kuras esmu pētījis, zēniem bija bezjēdzīgi jāsēž klusumā dienām ilgi, līdz tie patiešām sāka ilgoties pēc kāda, kas tos vada un māca, un bieži tas bija tik ilgi, kamēr sadzija viņu apgraizīšanas rētas. Viņi sēdēja kopā savās sāpēs, tāpat kā sievietes ir kopā sērās. Sēras, padošanās, iekšēja atbrīvošanās ir situācijas, kad mūsos vairs nav spēcīgu struktūru. Šāda “līķa vāķēšana” ir ātra un efektīva. Atceries, ka tad, kad Jēzus “četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, viņš izsalka” (Mt 4:2). Lai atklātu savu patieso izsalkumu, ir nepieciešams liels darbs. Savukārt bez labas garīgās virzības tu vienkārši bēgsi no sava iekšējā haosa un bezmērķības. Bez apzinātas prakses un ilga treniņa tu nezināsi, kā sastapt vientulību, pats sevi, savus ievainojumus, iekšējos konfliktus, iekšējos dēmonus un savus modeļus. Reliģiskajā dzīvē to sauc par noviciātu, kas patiesībā ir bijis viens no nedaudzajiem Rietumu pasaules mēģinājumiem atjaunot iniciācijas procesu. Liminālā telpa vienmēr ir svēta – vienmēr ir nepieciešams laiks, lai Mozus novilktu savas sandales (2Moz 3:5) un Jēkabs saprastu, ka vienmēr atradies svētā vietā, bet nav to apzinājies (1Moz 28:16). Iespējams, ka četrdesmit dienas ir minimālais laiks, ko vajadzētu pavadīt liminālajā telpā (Noam - plūdos, Mozum – uz kalna, Jēzum - tuksnesī), tādēļ tas arī ir Israēla simboliskais skaitlis. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā izvairīties no liminālās telpas, ir būt žiglam, sekmīgam, veiksmīgam un orientētam uz mērķi vai arī būt nevainojami pareizam labējam vai kreisam. Gan būdams nevainojams labējais, gan kreisais, tu tikai vēl skaidrāk parādīsi, ka balsties uz kruķiem, esi atkarīgs un tava drošība ir maldīga. Ja mūsu temperaments ir tāds, ka izjūtam nepieciešamību meklēt drošību, mēs atgriezīsimies atpakaļ vecajā telpā, kuru jau esam izveidojuši. Ja mūsu temperaments ir tāds, ka negribam riskēt, mēs ātri ieiesim jaunā telpā, kuru paši esam izveidojuši un kura mums patīk. Neviens nevēlas palikt uz sliekšņa un bez atbildēm, jo tā ir situācija, kuru var salīdzināt ar to, kā Ījabs, tapis līdzīgs pīšļiem un pelniem, baksta savas rētas. Tas ir šaurais ceļš, un “tikai nedaudzi to atrod” (Mt 7:14).

Nevienam no mums nepatīk justies apdraudētam, gaidīt skaidru virzienu, jēgu vai noslēpumu. Esmu pieredzējis, ka tādēļ patiesa bibliska ticība vienmēr paliks mazākumā. Dievam ir jāmāca tevi, kā pie tās nokļūt, kā uzticēties tukšumam un kā tajā palikt, kamēr tiec no tā izvests. Vispatiesākais vārds ir “ciešanas”. Ar tevi nevar notikt nekas jauns, ja tu tikai arvien vairāk akumulē pats sevi, idejas un atbildes. Kaut kas jauns notiek tad, kad esi ierobežots un kad tas, ko uzskati par sevi, tiek īslaicīgi vai uz visiem laikiem atņemts. To saskatu arvien skaidrāk.