Jēgpilni Ziemassvētki

Ziemassvētkus varam svinēt ļoti atšķirīgi. Kā tos nosvinēt jēgpilni?
Ziemassvētku simboli un metaforas pauž katram cilvēkam svarīgu vēsti. Tas nav tikai stāsts par Jēzus piedzimšanu pirms divtūkstoš gadiem. Lielai daļai mūsdienu cilvēku sākt ar Jēzu ir diezgan grūti. Pārāk konkrēti, pārāk dīvaini, pārāk saldi, pārāk baznīciski... To var saprast. Tāpēc labāk sākt ar sevi. Ziemassvētki ir vēsts par dzimšanu. Jauna, savādāka cilvēka dzimšanu. Ne sen atpakaļ, kādā tālā, savādā vietā, bet manī. Jēzus ceļš vienkārši ir patiesas, autentiskas cilvēka dzīves karte.

Vai tas, ko mēdz saukt par Ziemassvētku noskaņu, mums vairāk palīdz vai traucē? Kādai jābūt
Ziemassvētku noskaņai? Droši vien saistītai ar Jēzus dzimšanas dramatiskajām tēmām.
Ceļš, māju pamešana, patiesa vienatne, klusums, tumsa, neziņa. Daudzi cilvēki piedzīvo, ka šāda pieredze aizved pie īstajiem jautājumiem. Kas es īsti esmu? Ko es šeit daru? Kas man būtu jādara?

Jēzus piedzimst, kad Jāzeps un Marija ir pametuši savas mājas. Patiesi jaunais parasti dzimst ceļā, ārpus mūsu komforta zonas. Nebaidies no pazīstamā atstāšanas, neziņas, tumsas, apjukuma, vienatnes, izmisuma, klusuma. Tikai šādās situācijās tu vari tuvoties svarīgākajam un tevī var piedzimt, pamosties kas jauns. Arī dzīves vidū vai tās otrā pusē. Tas nav kas salds un pūkains, bet ļoti biedējošs. Ja ielūkojamies Jēzus dzimšanas aprakstos, pārsteidzoši bieži satiekam vārdu bailes.

Kristīgā tradīcija (līdzīgi Dzīvei) griežas ap divām lielām tēmām – dzimšanu un miršanu. To nemitīgi atgādina galvenie kristiešu svētki Ziemassvētki un Lieldienas. Kura no šīm lielajām tēmām pašreiz ir man svarīgākā? Iespējams, ka nekas jauns manī nevar dzimt tāpēc, ka nav vēl miris vecais?

Vai ir kas tāds, kas tevi biedē? No kā tev patiešām ir bail?

Bailēs var slēpties kas vērtīgs.

Bailes norāda uz vietu, kur vecā sistēma jūtas visvairāk apdraudēta. Tā vienmēr ir vieta, kur visakūtāk nepieciešamas pārmaiņas. Tikšanās ar ko radikāli jaunu, nepazīstamu, nekontrolējamu vienmēr izraisa bailes. Tāds vienmēr ir Dievs un tāda vienmēr ir mana dvēsele. Es jūtu, ka patiesa satikšanās ar Dievu un sevi mani mainīs. Taču es nezinu kā. Manai vecajai patībai ir ļoti bail. Patiess garīgums vienmēr saistās ar izbailēm, satricinājumiem, pārsteigumu. Ja es neizbīstos nemaz, tad visticamāk turpinu maldīties paštaisīto mierinājumu dekorācijās.

Ko tad nozīmē jēgpilni svinēt Ziemassvētkus? Kaut nedaudz satikt pieredzi, ko raksturo daži vārdi. Klusums, ceļš, dzimšana. Dzimšana notiek ceļā! Lūdzu, pamaniet to! Kādam pirms šīs dzimšanas ir jānomirst. Tomēr nereti tikai uzdrīkstēšanās mirt aizved pie prieka. Tā prieka, kas rodas no pārveidotām bailēm.

Ziemassvētki vēlas izraisīt jauna, savādāka cilvēka dzimšanu. Ne kaut kad sen atpakaļ, kādā tālā, savādā vietā. Manī. Iespējams, tas ir pats svarīgākais, ko šajos svētkos vajadzētu pārdomāt un apgūt.
Es novēlu visiem jēgpilnus Ziemassvētkus.