Kas ir meditācija, un ko mēs saucam par meditatīvu nodarbi?

Jēdziens “meditācija” mūsdienu leksikā ir kļuvis ierasts, un ar to tiek apzīmētas teju visas mierīgās un apcerīgās nodarbes – gan klusa un vērības pilna sēdēšana uz meditācijas spilvena, gan pastaigas dabā, sēņošana, adīšana, mājas kārtošana, ravēšana un neskaitāmas citas lietas. Tādēļ pamatoti rodas jautājums: vai tiešām visām šīm nodarbēm ir saistība ar meditāciju? 

Manuprāt, skaidrības labad ir jāizdala divas darbības formas – viena ir meditācija kā garīga prakse, otra – relaksējoša meditatīva nodarbe.

Parasti par meditatīvu nodarbi sauc pastaigu dabā, sēņošanu, adīšanu, mājas kārtošanu, darbošanos dārzā un citas nomierinošas darbības, kuru veikšanas laikā un pēc tām cilvēks jūtas mierīgs, relaksēts un atbrīvojies no sasprindzinājuma. Parasti, darot šādas lietas, mūsu domas aizceļo pagātnē, kavējas skaistās atmiņās vai ieklīst nākotnē un iztēlojas priekšā stāvošos notikumus. Ļoti bieži šādi nomoda sapņi mūs nomierina, iepriecina un mēs jūtamies pabijuši tālu prom no “pelēkās ikdienas”. Pēc šādiem mirkļiem jūtamies labi un dažkārt pat laimīgi; tie ir mums palīdzējuši atgūt spēkus. Šādas meditatīvas nodarbes ir psihiskas atpūtas brīži, kuros neesam bijuši klātesoši šim mirklim, tagadnei, tam, kas ar mums notiek tieši šobrīd, toties esam ceļojuši savā iekšējā pasaulē, sastopoties ar savu pagātni vai nākotnes gaidām. Šādi atelpas mirkļi ir vajadzīgi, jo tajos varam iepazīt savas dvēseles vajadzības un kustības.

Taču tā nav meditācija. Meditācija ir apzināta klātbūtne šim mirklim. Galvenais meditācijas mērķis un uzdevums – palīdzēt būt klātesošam tam, kas notiek tieši tagad.

Tā ir vērība pret sevi, savu elpu, savas apziņas procesiem. Meditācijā mēs mācāmies iekšēji apklust, atsakāmies no prāta barošanas ar domām, kā arī no sevis un citu vērtēšanas. Iekšējais klusums palīdz saklausīt maigo, kluso dzīļu balsi un uztvert impulsus, kurus ikdienā noslāpējam vai nepamanām. Tie nav sapņi vai ilgas, bet mūsu dzīles. Saskaršanās ar tām palīdz ar jaunu skatu ieraudzīt parādību dziļāko būtību un kopsakarības.

Meditācija māca dzīves pieņemšanu, atvērtību, sevis un kopsakarību uztveršanu. Nekas nav jādara, ir tikai jābūt nomodā. Vērība māca koncentrēšanos un uzmanības pievēršanu šim mirklim.

Meditācijas klusums un vērība nomierina domas, mazina saspringumu un saasina redzi. Pēc īsas meditācijas mēs, iespējams, jutīsimies mierīgi un atpūtušies, bet ne miegaini.

Gan meditācijai, gan meditatīvai nodarbei, šķiet, ir līdzīga iedarbība, tomēr abu saturs ir atšķirīgs. Meditācija nomierina un pamodina, savukārt meditatīva nodarbe nomierina un tuvina bezapziņai. Mums ir vajadzīgas abas, un katrai no tām ir savi uzdevumi. Tādēļ dosimies dabā, staigāsim, darbosimies dārzā un... arī meditēsim!