Kas man ir pirmajā vietā?

Ja karš norisinās pietiekami lielā attālumā, mūsu redzeslauka ārējā malā, mēs mēdzam to uztvert kā nenozīmīgu abstrakciju. Taču, kad tas sākas tepat līdzās, tad pārtop par dramatisku šoku.

Manī šis karš izraisīja sāpes. Patiesi, neatceros, kad man pēdējo reizi tik ļoti būtu sāpējusi sirds. Sāpējusi ķermeniski, fiziski. Taču es sajutu ne tikai sāpes, bet arī dziļu vilšanos, kas, iespējams, bija vēl grūtāk panesama. Visupirms tā bija vilšanās pašam sevī. Kāpēc es neprotu (un – saukšu lietas īstajā vārdā – bieži vien arī negribu) saprasties ar pretēju vai sarežģītu uzskatu cilvēkiem tā, kā varbūt varētu? Kā vajadzētu…

Šī sajūta manī izraisīja dziļu vainas apziņu. Tomēr nesteidzieties mani “terapeitēt” un stāstīt par vainas apziņas kaitīgumu… Šāda pieredze var būt arī ļoti vērtīga.

Krievijas valdības aukstasinīgi izraisītais karš, kas nes nāvi un ciešanas, atklāj arī mūsos mītošo egoismu.

Biedējoši notikumi sākas nevis tāpēc, ka citi ir “slikti”, bet tāpēc, ka es esmu tāds, kāds esmu, un vēl daudzi, daudzi citi cilvēki visā pasaulē ir tādi, kādi ir.

Dominējošais uzvedības veids pasaulē joprojām ir stiprākā priekšrocību izmantošana (lai kādā jomā tā izpaustos). Taču runa ir par ko vēl dziļāku. Par mūsu vērtību skalu. Par to, kam tajā atvēlēta pirmā vieta.

Šobrīd mēs redzam radikālu piemēru tam, kā iemiesojas daudzu atkārtotais lozungs: mana valsts pirmajā vietā!

Kāda izskatās pasaule, ja tā ne tikai domā, bet atbilstoši tam rīkojas milzīga lielvara?

Briesmīga. Jo tad visu pārējo cilvēku – arī to, kurus varētu pieskaitīt pie savējiem, – dzīvība, intereses un vajadzības paliek otrajā vai trīsdesmit otrajā vietā.

Lai cik iedvesmojoši šādi lozungi skanētu priekšvēlēšanu mītiņos, patiess patriotisms, rūpes par savas valsts un pasaules nākotni (kas, kā to parāda pēdējo dienu notikumi, nav šķiramas) prasa drosmi sacīt: nē, pietiek! Mana valsts (vienalga, vai tā būtu Amerika, Krievija vai Latvija) ir otrajā vietā.

Tas nenozīmē atteikties no mīlestības pret savu valsti.

Tas nozīmē pirmo vietu dot dzīvībai, cilvēcībai, dziļumam, labvēlībai, mīlestībai, patiesai sarunai un Dievam (ne “manam Dieva skaidrojumam”). Ja šīs vērtības man ir pirmajā vietā, tad un tikai tad Latvijas dziļākās intereses un nākotne man patiešām būs svarīgākais.

Es, protams, apzinos, cik slideni un pārprotami skan šī doma.

Taču, ja pirmajā vietā nebūs cilvēcība, mēs visi varam negaidīti atjēgties kopīgā pēdējā vietā. Un tā pavisam droši nepatiks nevienam.

Cilvēce pašreiz atrodas uz smalkas robežas. Iespējams, situācija ir nopietnāka, nekā gribētos domāt.

Tāpēc pats lielākais jautājums – kas man, citiem cilvēkiem, valstīm patiešām ir pirmajā vietā?

Vai varētu tā būt, ka mana izpratne par pasaules kārtību, manas valsts vietu, manu (vai citu) ticību vai neticību utt. ir kas tāds, kas, likts pirmajā vietā, var nest vairāk posta nekā labuma?

Pirmajā vietā būtu jābūt kolektīvajai inteliģencei – vēlmei attīstīt nekomfortablo, manu paštaisnību pazemojošo un mani atkailinošo prasmi saprasties ar citiem. Tas attiecas uz visiem. Un tā nav tikai tukša, politkorekta frāze. Tajā ir visa lietas būtība. Tas ir viens no lielajiem cilvēces uzdevumiem, no kura, planētas iedzīvotājiem un kultūrām aizvien dziļāk saaužoties, vairs nav iespējams izvairīties. Melnbalts redzējums vairs nedarbojas. Cauri. Tas nevar nedz piedāvāt labāku nākotni, nedz aizvest pie tās.

Jā, protams, es jau dzirdu kādu sakām: šis nu gan, piedodiet, nav īstais brīdis, lai “filozofētu”!

Jā, kad radikāli notikumi iedzen mūs stūrī, izvēļu koridors kļūst šaurāks. Reizēm – ļoti šaurs.

Mums nav jābrāļojas ar agresoriem. Mums ir apņēmīgi un drosmīgi jānostājas pret netaisnību un varmācību.

Tomēr man un mums visiem ir iespēja izvēlēties starp atvērtas sirds paturēšanu vai pārvēršanos par zvēru. Starp apjautu “arī manī kaut kam ir jāmainās” un nostāju, ka visas problēmas ir ārpusē, citiem.

Karš ievaino cilvēku ķermeņus, valstu infrastruktūras, ekonomiku, bet galvenokārt – cilvēka dvēseli.  Vai tad mēs nezinām, ka visvairāk citus mēdz ievainot ievainoti cilvēki?

Ikviens karš spēj degradēt cilvēku līdz zemākajiem, tumšākajiem instinktiem, taču kara apstākļi var kļūt arī par negaidītas izaugsmes laiku, ja atklājam sevī jaunus līdzcietības, mīlestības un izturības avotus. Līdzās rūgtuma šaltīm interneta lapās varam atklāt citos (un varbūt arī sevī) neticamu pašaizliedzību, līdzjūtības pamošanos un sāpes par pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas piepeši kļuvuši tik tuvi, ka viņu likteņu dēļ vairs nespējam naktī pagulēt.

Ja pirmajā vietā manā dzīvē būs kaut kas patiešām dziļš, vērtīgs, patiess un liels, tad mana dzīve un mana valsts varēs uzplaukt starp citām visveselīgākajā veidā. Tad iegūsim navigāciju, kas ļaus droši, noteikti, pārliecinoši un pasauli dziedinoši īstenot mums svarīgus mērķus, t. sk. pasargāt savu valsti, nāciju, sabiedrību, sevi.

Centieni apkarot citu cilvēku egoisma izpausmes ar savu grūti pamanāmo egoismu neko nedod.

Karš Ukrainā varētu kalpot kā modinātāja zvans. Visiem. Gan tiem, kuriem šķiet, ka savu interešu vārdā drīkst braukt ar tankiem, kur vien gribas; gan tiem, kuri paštaisni dzīvo pašu radītā burbulī; gan tiem, kuri uzskata, ka izeja ir tāda: “ja visi domās un rīkosies kā es”.

Agresija un vienaldzība, riņķošana tikai ap sevi un vientulības izmisums, izsmalcināts seklums un aprobežots, rupjš trulums… Grūti pasacīt, vai viens ir labāks par otru.

Varbūt šajā laikā ir vērts ne tikai sēdēt ziņu tīklos, bet arī uzdot sev dažus jautājumus.

Kādiem neatrisinātiem jautājumiem manā/mūsu iekšējā pasaulē mudina pievērst uzmanību ārējais karš?

Kā stingri nostāties pret karu, nevairojot agresiju sevī, sabiedrībā un pasaulē?

Kā neļaut sevi izmantot melnbaltām ideoloģijām un nenonākt to atkarībā?

Kā veidot savu viedokli vienkāršotu un ideoloģiski iekrāsotu ziņu jūklī?

Kā izaugt līdz kolektīvajai inteliģencei – jaunai iespējai sadarboties citam ar citu pasaulē, kurā visi nekad nedomās vienādi?

Kā neiestrēgt naida un agresijas pašiznīcināšanās cilpā?

Kā neļaut ārējam karam kļūt par dvēseles karu?

Kā veselīgi reaģēt uz agresiju, ar to nesaindējoties?

Kā risināt dialogu ar cilvēku, kurš pārstāv absolūti pretēju viedokli?

Ar ko atšķiras toksiskas un dziedinošas sarunas?

Kāpēc ceļš pie miera cilvēkā un pasaulē ir tik lēns un sarežģīts?

Un varbūt: kādus pašaizliedzības un mīlestības dziļumus manī spēj modināt ziņas, ka kaut kur mirst nevainīgi cilvēki?

Kā patiesu briesmu brīdī atrast pamatu ne tikai gribasspēkā, bet savās dzīlēs, savā dvēselē, varbūt novārtā pamestajā, bet neaptverami plašajā Dvēseles Visumā?

Kas īsti ir miers?

Un kā to sasniegt?

Mēs ciešam tieši tāpēc, ka pirmajā vietā joprojām ir visu veidu (valstisks, ideoloģisks, korporatīvs, reliģisks utt.) egoisms.

Taču viena no svarīgākajām prasmēm, kas ikvienam jāapgūst, ir spēja sadarboties ar savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas nozīmē spēju izturēt dzīves paradoksus, nesaprotamību, tās augstos un zemos punktus. Izturēt to, ka bieži vien dzīvē nav vienkāršu atbilžu.

Tās nav atrodamas tur, kur atrodamies šobrīd, tieši tāpēc, lai mēs augtu. Augtu tām pretī.

Tikai nepalikt stāvam uz vietas.

Tas tiešām ir neērts, bīstams, atmaskojošs, bet arī dziedinošs un jaunas iespējas atklājošs jautājums, un mums ir jāuzdrīkstas sev to uzdot: kas man ir pirmajā vietā?