Klusuma balss

Lielais Klusums atnāca un nolaidās pār lauku. Klusuma krāsa bija balta. Tas pārklāja visu – pļavu, mežu, ceļu... pat upe pārstāja čalot.

Klusums bija nedaudz biedējošs, bet arī neizsakāmi aicinošs un maigs.

Uzmanīgi spēru kāju uz baltā, klusā lauka. Viegli nogurkstēja sniegs. Gaisā uzvirmoja dažas vieglas sniega pārslas. Domas pārstāja joņot, un Klusums arī mani apņēma pilnībā.

Un tad es to ieraudzīju – lielu, mirdzošu, sniegbaltu dāvanu, kas domāta tieši man. Es neņēmu to rokās, netaustīju, nesmaržoju. Es to viegli ieelpoju kopā ar salto ziemas gaisu, un manī ieplūda Miers. Rūpes un raizes pazuda, un es sajutu, cik ļoti esmu vajadzīga, mīlēta un gaidīta. Klusi, klusi manī ieskanējās kaut kas jauns un līdz šim nepazīts.

Es ieklausījos, tad ieklausījos vēlreiz… Līdz sadzirdēju savu dvēseli dziedam Klusuma, Miera un Mīlestības balsī.