Klusums, daba, ķermenis

Atvēlēt sev nedēļu klusumā – tas prasa drosmi un apņēmību.

Bieži vien mēs apzināmies, ka ir nepieciešams veltīt laiku sev un ka rūpes par sevi ir labas veselības priekšnosacījums. Varbūt pat ieplānojam kalendārā brīvu dienu, taču neprotam šo izbrīvēto laiku kvalitatīvi izmantot un “brīvās dienas” aizpildām ar nepadarīto lietu nokārtošanu. Diemžēl var pienākt brīdis, kad pārslodzes dēļ saskaramies ar miega trūkumu, trauksmi un emocionāliem izaicinājumiem, ar kuriem vairs netiekam galā. Tad esam spiesti apstāties un uzdot sev jautājumu:

kas īsti notiek ar manu dzīvi? Vai tiešām es gribu šādi dzīvot, šādi justies?

Lai ieklausītos sevī, apstātos ikdienas skrējienā un nepiedzīvotu izdegšanu, nepieciešams izrauties no ierastās vides un nonākt vietā, kur nekas un neviens netraucē beidzot parūpēties pašam par sevi. Klusums, daba un nedēļu ilga apstāšanās ir labākie palīgi ceļā pie izpratnes, kas mums patiešām ir vajadzīgs un kā nodibināt harmoniju starp iekšējo un ārējo pasauli.

Klusums – gan ārējs, gan iekšējs – mums nepieciešams tikpat ļoti kā gaiss un gaisma. Tikai klusumā varam uztvert, kas mūsos notiek. Tam gan ir vajadzīga drosme, jo satikšanās ar sevi var būt izaicinoša. Klusumā mēs pamanām tās domas, emocijas un sāpes, no kurām ikdienā esam vairījušies, taču, tās neiepazīstot, tik un tā jutīsim spriedzi un nemieru. Tādēļ klusums var būt dziedinošs. Tajā mēs sākam labāk saprast un sadzirdēt sevi.

Nedēļa klusumā palīdz rast jaunus, negaidītus risinājumus problēmām, kuras likušās neatrisināmas, jo nomierināts prāts spēj no savām dzīlēm uztvert jaunas, negaidītas idejas. Atgriežas dzīvesprieks, vēlme doties tālāk un ķerties pie jauniem izaicinājumiem.

Daba mums māca harmoniju un mieru. Mierīgas pastaigas vai lēns skrējiens pa mežu vai gar jūru “izpūš” visu lieko. Palieku tikai es – bez jebkādiem uzslāņojumiem un neīstuma. Daba ir ļoti īsta, un arī mēs dabā uzdrošināmies tādi būt. Daba ir lieliska skolotāja, kas rosina iztēli un radošumu. Esot dabā, var vingrināt vērību pret visu apkārt esošo, un kādā brīdī dzimst vērība arī pret sevi pašu. Skaistākie brīži dabā nav saistīti tikai ar sauli un atpūtu – tikpat skaists un iedvesmojošs var būt arī brīdis piesnigušā mežā, kur aiz tevis paliek pēdu nospiedumi.

Ķermenis ir Dieva dots instruments, caur kuru pieredzēt šo dzīvi, sajust, sadarboties ar citiem un īstenot savus mērķus. Lai mēs labi justos, ir jāatrod laiks fiziskai aktivitātei. Bieži vien mēs jūtamies mentāli un fiziski slikti tieši tāpēc, ka esam aizmirsuši par ķermeņa vajadzībām, kustību, atpūtu un svaigu gaisu. Klusuma nedēļā ir iespējams parūpēties arī par ķermeni, nodrošinot tam gan pietiekamu atpūtu, gan fizisko slodzi, ejot pastaigās.

Klusuma nedēļa var kļūt par neatsveramu palīgu iekšējās un ārējās harmonijas meklējumos.

 

Lita Rubene, LKS kontemplācijas skolotāju programmas dalībniece, osteopāte