Kontemplatīvā reformācija

2017. gadā visā pasaulē tiek atzīmēta reformācijas piecsimtā gadadiena. 1517. gada 31. oktobrī trīsdesmit četrus gadus vecais Martins Luters izplatīja savas 95 tēzes, kurās pauda pamatotu Baznīcas mācības un prakses kritiku. Diemžēl reformācija iezīmēja ļoti dramatisku notikumu sākumu Eiropā, radīja jaunas robežas un nošķiršanos starp cilvēkiem.

Svarīgu vēstures notikumu jubilejas mudina uzdot jautājumus.

Piemēram, vai mūsdienu kristietībai ir vai nav nepieciešama jauna reformācija? Un, ja nepieciešama, tad kāda?

Daži kristīgie domātāji norāda, ka neskaitāmi mūsdienu cilvēki ilgojas pēc kontemplatīvās reformācijas. Pēc vairākiem gadsimtiem, kuru gaitā mūsu rīcību un dzīvi noteicis prāts, esam izsalkuši pēc satikšanās ar sirdi un dvēseli. Mēs joprojām ilgojamies “pēc jaunas sirds un jauna gara”, ko nespēj sniegt nekādi ārēji pārkārtojumi. Mēs kā kristieši ļoti bieži vairāk esam bijuši nodarbināti ar to, kā “iegūt visu pasauli”, bet mazāk vai dažkārt gandrīz nemaz – ar “savas dvēseles meklēšanu”. Vēl vairāk ─ šķiet, ka, atrodot drošību vienīgi prāta formulējumos (ne mirkli nešaubos, ka koncepti ir nepieciešami, tomēr ar tiem nepietiek), dvēsele un viss, kas ar to saistīts, daudziem teologiem sāk izskatīties aizvien aizdomīgāk.

Ja runa bija nevis par teoloģisku dvēseles formulējumu, bet manis paša neaprakstāmo, racionāli nesaprotamo un prātam nekontrolējamo dvēseli, tas raisīja aizvien lielāku nedrošību.

Dvēsele pārvērtās par tādu kā tumšu, biedējošu iekšējo mežu, kurā varbūt prātīgāk nemaz neiet iekšā, ja negribi apmaldīties un pieredzēt biedējošu savu līdzšinējo uzskatu (un dzīves ceļa?) sagrāvi. 

Taču dvēsele sauc katru cilvēku. Ir laiks uzdrīkstēties doties pretī savai dvēselei un Dievam, kas mājo katra cilvēka sirds dzīlēs. Tā ir pati nepieciešamākā reformācija šodien. Reformācija, kas cilvēkus nevis šķeļ, bet apvieno. Šī reformācija neprasa dibināt jaunu reliģiju vai jaunu konfesiju. Tā neliek mainīt galvenās teoloģiskās dogmas. Tā neliek pamest savu konfesiju un draudzi (varbūt pat kādu var iedvesmot atgriezties?), bet vienkārši mudina pavērties iekšup.

Nevis runāt par Jēzu, bet draudzēties ar viņu.

Nevis strīdēties par dogmām, bet priecāties par Trīsvienības noslēpumu.

Nevis nepārtraukti vērtēt un komentēt cilvēkus, bet tos mīlēt.

Uzticēties Dievam vairāk par saviem Dieva formulējumiem un ļauties Svētā Gara vējam. Padoties Tēvam, nevis censties savest dzīvi kārtībā atbilstoši mūsu izpratnei par to, kādai tai jābūt. Tik vienkārši un tik grūti.

Neviena reformācija nav tik sarežģīta, bet neviena reformācija nav tik ļoti vajadzīga kā šī. Un patiesi tilti starp daudzu konfesiju kristiešiem veidosies tikai tad, kad katrā no tām būs pietiekami daudz cilvēku, kuri atraduši savu dvēseli un dzīvo Dievu. Brīvu un laimīgu cilvēku, kuru drošība ir Dievs un kuri zina, ka mēs visi esam vienoti, jo esam viņa radītas būtnes.

Viss jau ir šeit. Viss jau ir uzdāvināts.

Tikai atgriezies! Maini savu domāšanu. Maini savu dzīves uztveri! Uzdrīksties izjust un sadzirdēt. Efata! Atveries!