Mīlestība un attiecības kā izaugsmes iespēja

Attiecību jomā gandrīz katrs cilvēks pieredz trīs fāzes:

• es visu zinu un saprotu!
• es vairs neko nezinu un nesaprotu!
• es lēni un nereti sāpīgi mācos..

Pirmajā fāzē cilvēks parasti ir kurls pret jaunām idejām. Tikai otrajā fāzē mēs kļūstam īsti dzirdīgi un gatavi mācīties. Trešajā mēs beidzot varam kļūt par labiem partneriem.

Vīrieša un sievietes partnerībai, laulībai nav kādas vienīgi pareizās formulas, kas garantētu laimīgu, bezrūpīgu dzīvi. Ir labi saprotams – kāpēc. Mēs visi nemitīgi maināmies. Attiecības, laulība, partnerība allaž ir izaicinājums un risks. Tās allaž ir mūs mainošs (transformatīvs) process. Tās var aizvest līdz jaunai kvalitātei, izaugsmei, ja esam atvērti un gatavi darbam, ja uztveram attiecības kā svarīgu izaugsmes līdzekli.

Attiecības nav kaut kas nemainīgi konstants. Tās uzsākot vai pieņemot, mēs piekrītam kaut kā nemitīgi mainīga klātbūtnei mūsu dzīvē, no kā būs atkarīgs ļoti daudz. Attiecības ir kas dzīvs, augošs, tās stimulē dzīvot un augt arī mūs. Attiecības ir neparedzamas kā pati dzīve.

Es piedāvāju uztvert attiecības kā dzīvu organismu, kas evolucionē no bērnības uz briedumu, kas jāaprūpē, jāpaēdina un jāveido, kam jāļaujas un dažkārt jāpadodas.

Nevienā citā jomā nav tik ļoti nepieciešamas nepārtrauktas cilvēka pārmaiņas kā divu cilvēku attiecībās.

Ja iesaistāmies attiecībās, lielāko dzīves daļu nākas pavadīt intensīvā mijiedarbībā, blīvā ikdienas komunikācijā ar otru cilvēku, pastāvot dažādiem noskaņojumiem, kopīgi elpot, ēst, sarunāties, klusēt, gulēt un mosties. Tāpēc attiecības var ne tikai iedvesmot un spārnot, bet arī biedēt, apgrūtināt, taču vienlaikus rosināt pašu ātrāko un produktīvāko cilvēka izaugsmi. Tieši caur attiecībām nonākam visintensīvākajā mijiedarbībā ar pasauli, dzīvi. Attiecībās mēs viens otram kalpojam par spoguli, līdz ar to labāk pamanām paši savas nepilnības un ēnas. Nereti nopietni sākam domāt paši par sevi tikai tad, kad esam satikuši sev nozīmīgu cilvēku.

Mēs, cilvēki, esam “vairākstāvu būtnes”, tāpēc arī attiecībām vajadzētu aptvert visus stāvus, ne tikai vienu no tiem. Mēs esam garīgas būtnes, tāpēc attiecības nevar iztikt bez garīgās dimensijas. Mans un tavs ķermenis ir brīnišķīga dāvana, bet mēs neesmu tikai ķermeņi. Tāpēc attiecības vienmēr ir arī garīgs uzdevums. Tev ir skaists ķermenis, bet tad man jāatklāj, ka šajā ķermenī mājo skaista dvēsele. Patiesas attiecības vienmēr ir ne tikai divu ķermeņu, bet arī divu dvēseļu attiecības.

Tas nozīmē, ka mūsu attiecības varētu būt kas vairāk.

Gandrīz ikvienās attiecībās slēpjas milzīgs neizmantots potenciāls. Neapmierinātība ar attiecībām nereti signalizē par vēl neapgūtiem attiecību stāviem. Attiecību kvalitāte ir būtiski atkarīga no tā, vai tajās esmu nedalīti iesaistījies.

Attiecībās mēdz parādīties apātija un apnikums, ja neatklājam to plašo daudzveidību, dziļumu. Ja to spējam, tad ar vienu cilvēku, ar vienām attiecībām ir pietiekami. Pietrūkstot dziļumam, nepietiek arī ar simt attiecībām.

Lai arī tik daudzi runā un raksta par mīlestību, par cilvēku attiecību jomu ir izplatīti daudzi muļķīgi priekšstati. Viens no iemesliem, kas izraisa daudzas problēmas attiecībās, ir tas, ka mēs ļoti slikti “filmējam” laukumu, kurā atrodamies.  Savukārt, mācoties attiecības uztvert dziļāk un plašāk, sastopamies ar pārsteigumu pēc pārsteiguma.

Kad uzsākam veidot attiecības, neviens neesam un nevaram būt gatavi tām. Mēs iedomājamies, ka saprotam cits citu, taču patiesībā uz to nemaz neesam spējīgi. Mēs varam tikai vēlēties otru saprast, taču tam nepieciešams ilgs laiks.

Saucot lietas īstajā vārdā, ─ divi egoisti, kas parasti sākumā sevi gandrīz nemaz nepazīst un nesaprot, skaistu, bet iluzoru iedomu pilni uzsāk ceļu, kura laikā neizbēgami būs sāpīgi jāsatiekas ar savu egoismu, šaurību, aprobežotību, no kuras bija izdevies sekmīgi izvairīties agrāk. Sāpīga pieredze ir neizbēgama! Tikai sākumā mēs to nezinām. Mums šķiet, ka attiecībām jāgarantē salds komforts. Taču, attiecībām attīstoties, vienmēr kādam sāpēs ─ vai nu tavam ego, vai mīlestībai. Tu vari izvēlēties – kam.

Tad agrāk vai vēlāk var notikt atmošanās; parasti ─ ja pieļaujam kļūdu. Nereti tikai tā var palīdzēt patiesi atklāt sevi un otru.

Mums godīgi jāatzīst un jāpasaka, ka vienīgi niecīgam cilvēku skaitam no pirmās mīlestības vai draudzības izdodas izveidot paliekošas attiecības.  Pamatojoties uz savu pastorālo pieredzi, varu apliecināt, ka no tūkstošiem cilvēku tas, diemžēl, izdevies tikai dažiem, bet nekad nav bijis šo cilvēku nopelns, drīzāk Dieva dāvana.

Tāpēc kultivēt priekšstatu par iespēju tūdaļ no starta iesākt pareizi (jo tavā rīcībā ir pareizo instrukciju kopums!) ir bīstami un ne pārāk godīgi. Protams, tas nenozīmē, ka nevajadzētu censties! Tomēr ilūzijas, ka ir viegli izveidot mūža attiecības, ja atrod pareizo formulu, var radīt attiecības traucējošu vainas izjūtu mūža garumā (es esmu visnepareizākais, nepareizākā; esmu visu sabojājis; esmu zaudējis jebkuru nākotnes perspektīvu!). Šādas nepatiesas klišejas ir bīstamas.

Lielākais, ko varam, – godīgi mācīties no vilšanās un kļūdām. Jēgpilnas attiecības parasti veidojas, kad satiekam cits citu jau ar zināmu ievainojumu un kļūdu pieredzi, nereti tās mūs dara (vai ─ var darīt) par labākiem, atvērtākiem, vērīgākiem, godīgākiem partneriem. Ričards Rors pamatoti uzsver, ka sirdij vismaz vienreiz jātiek salauztai un tādejādi atvērtai, lai to varētu uzskatīt par sirdi.

Es nespēju formulēt mīlestību. Tas ir tikpat bezcerīgi, kā mēģināt definēt Dievu. Zinu tikai, ka mīlestība ir vienīgais dzīves apgaismojums, kurā atrodu jēgu savai esībai un iedvesmu ceļam. Mīlestību nevar saprast, to var tikai piedzīvot. Tas ir skaists risks.

Mīlestības attiecības (jeb tas, ko mēs sākumā saucam par mīlestību...) nekad nesākas ar dziļumu, bet ar seklumu.

Jā, protams, atraktīvu seklumu. Sākumā nereti ir galvu reibinošs, vētrains sekss, bet tas nav attiecību dziļuma galvenais indikators. Lai cik skaistas nebūtu pirmās iemīlēšanās izjūtas un to izraisītais reibums, šajā periodā attiecības vēl ir ļoti paviršas, mēs par otru cilvēku vēl neko nezinām. Es mīlu šo cilvēku, kaut nepazīstu, un vēl nav īsti noskaidrojies, vai spēšu un gribēšu šo cilvēku mīlēt, ja pazīšu. Dziļuma atklāšanai vajadzīgs laiks. Mīlestības kulminācija nekad nav sākumā, bet var notikt turpinājumā, pēc ilgstošas sadarbības gadiem...

Taču tās ir labas ziņas mums visiem ─ skaistākais pāru attiecībās nekad nav jāmeklē pagātnē, bet tagadnē un nākotnē. Savukārt tie pāri, kuriem pastāv skaistas un nobriedušas attiecības, pavisam noteikti to veidošanā ieguldījuši daudz darba un savstarpējas piedošanas.

Citiem vārdiem ─ nodibināt attiecības nav grūti, taču to saglabāšanai un attīstīšanai nepieciešama meistarība.

Šī nozīmīgā un izaicinošā tēma tiks risināta Induļa Paiča jaunajā darbseminārā Attiecības - no karalauka līdz harmonijai. Kā veidot un saglabāt veselīgas attiecības sarežģītā pasaulē? Darbseminārs plānots 20.-21.augustā. Sīkāka informācija šeit