Papardes zieda smarža

Vasaras saulgrieži ir pretrunīgi svētki. No vienas puses – šajā laikā mūsu platuma grādos viss ir zaļš un dzīvības pilns, aizvadītajos mēnešos “saule ir kāpusi kalnā”, dienas kļuvušas aizvien garākas, naktis īsākas, laiks – aizvien siltāks un saulaināks. Ko gan vēl ziemeļos dzīvojošs cilvēks var vēlēties? Tātad – šie ir dzīvības un auglības svētki.

No otras puses – un tas nebija nekāds noslēpums arī senajam cilvēkam – tieši šajās dienās gads “pārlūzt”, un saule sāk “ripot lejā no kalna”.

Kaut arī ārēji to uzreiz nevar redzēt, vasaras saulgriežos dabas procesi sāk virzīties atkal pretī ziemai, garākai naktij un tumsai. Tāpēc Jāņi ir arī dziļu eksistenciālu skumju piepildīti svētki.

Tās gan parasti cenšas apslāpēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem, tomēr fakts nav noliedzams – saule griežas pretī ziemai. Dzīves plūsma ir nepielūdzama, katram kāpumam seko kritums – pusmūžā cilvēks to sāk īpaši skaidri apzināties…

Šie elementārie fakti izskaidro daudzas ārēji pat mazliet pretrunīgas tradīcijas, kuras saistās ar Līgo vai Jāņu svētkiem.

Jāņu naktī senais cilvēks centās palīdzēt saulei gūt galīgo uzvaru pār aukstumu un tumsu. Gaisma ir gandrīz jau pārspējusi nakti, palicis tik maz! Tūlīt, tūlīt iestāsies mūžīga diena...

Jāpalīdz! Jāpaliek nomodā visu nakti – tā it kā tās nebūtu. Jāizgaismo šī nakts ar uguni – vēlams kalna galā, kur tā apspīd un silda “visu pasauli”. Jāpiesauc labie spēki ar mantriskām dziesmām: “Līgo! – Lai top!” un ar skaļu prieku jāaizbiedē visus mošķus. Ja vien mēs pacenstos, varbūt izdotos pārspēt lūzuma punktu un nekrist atpakaļ tumsas varā…

Senā cilvēka intuīcija ir tāda, ka tikai visi kopā mēs varam panākt šāda līmeņa pārmaiņu – tāpēc Jāņi ir arī pulcēšanās svētki, un jau senākajās dziesmās tiek dziedāts par to, kā šajā dienā visi sanāk kopā pie bagātīgiem galdiem, lai – mielasta stiprināti – varētu dot pretsparu tumsas varai.

Doma skaidra: kā tumsa izdzīvo dažās Jāņu nakts tumšākajās stundās, tā arī ļaunums pasaulē izdzīvo tur, kur tā arī nespējam sadrupināt sienas un nolīdzināt pretrunas mūsu starpā. Kamēr kaut viens cilvēks paliek ārpusē, tumsai ir iespēja izdzīvot.

Tāpēc jāpulcina kopā visi “jāņabērni”, gaismas bērni – bez izņēmuma. Tikai tad, kad visi ir iekļauti, rodas jauna līmeņa dzīves pieredze. Tā ir patiešām apdomāšanas vērta atziņa, vai ne?

Vienlaikus – kā mēs labi to saprotam, šis sapnis par mūžīgo vasaru nav realizējams. Tāpēc paralēli tam attīstās vēl kāda cita tradīcija – Papardes zieda meklēšana.

Mūsdienās “papardes zieds” kļuvis par eifēmismu seksuālām attiecībām. Bet sākotnēji šīs tradīcijas nozīme ir pavisam citāda. Papardes, piedodiet par pašsaprotamību, nezied, tāpēc, ja vien mēs nedomājam, ka mūsu senčiem sekss saistījās ar kaut ko neeksistējošu, mums jāredz dziļāki šīs tradīcijas slāņi.

Papardes zieds ir simbols tam, ko nav iespējams atrast ārējā pasaulē, tāpēc to cilvēkam bija jāmeklē vienatnē.

Maģiskajā brīdī, kad dabas spēki nostājas tik savādā kombinācijā, cilvēks devās meklēt “ziedu”, kura mērķis ir padarīt cilvēku laimīgu. Tas, kurš ir atradis papardes ziedu, ir atradis nezūdošas laimes atslēgu. Un, piedodiet, vēlreiz uzsvēršu, ka runa nebūs tikai par īslaicīgu laimes sajūtu, kad kaut kas patīkams ir nodarīts. Stāsts ir par to pašu cīņu pret šīs pasaules nepielūdzamo nepastāvību. Vasaras plaukuma vidū jau iezīmējas tās neizbēgamais noriets! Kas tad var dot cilvēkam pamatu zem kājām? Vai ir iespējams atrast kaut ko paliekošu mainīgās pasaules vidū?

Saule noriet, mēness kļūst vecs un sadilst. Vasara beidzas, mūža dienas paiet. Kas ir tas, kas paliek? Ārējā pasaulē viss uzzied un pēc tam novīst – pilnīgi viss! Taču tas nav gluži viss, kas cilvēkam pieejams! Tāpēc izskan aicinājums: atrast laiku ne tikai kopībai pie galda, bet arī vienatnei, lai klusumā meklētu kādu zeltaini spīdošu ziedu, kas nav redzams ar ārējām acīm, bet – ar iekšējo uztveri.

Dažādās kultūrās to pazīst zem dažādiem vārdiem. Mums tas ir Papardes Zieds, citiem – Tīrais Lotoss, Svētais Grāls…  

Šo ziedu meklē ar sirdi. Kamēr pārējie dzer un “svin”, mēģinot apturēt sauli un panākt prieku ar ārīgiem līdzekļiem, tu vari izmantot iespēju un doties vienatnē, dabas vidū. Tur atklāsies noslēpums, kas cilvēku patiesībā dara laimīgu. To nevar parādīt vai aprakstīt, bet to var piedzīvot. Ja kādam izdodas savādo “ziedu” atrast, tas atgriežas pārveidots un iekšējas gaismas piepildīts. Dabas ritmi vairs nav izšķiroši. Cilvēks gan iekļaujas pasaulē, bet ir piedzīvojis ko tādu, kas ļauj rast mieru un prieku vienmēr un visur…

Vēlreiz jāuzsver, ka papardes ziedu jāmeklē katram atsevišķi. Ja kāds to ir atradis, tas nenozīmē, ka to iespējams tā vienkārši nodot citam. Katram pašam ir jāatklāj savs aicinājums, sava iekšējā būtība, savs “Patiesais Es”, kā to sauc mūsdienu garīguma tradīcijās.

Kas ir galvenais priekšnoteikums, lai mēs varētu sastapties ar Dieva klātbūtni? Svarīgākais ir neapstāties pie kaut kā mazāka, nesamainīt īstu zeltu pret misiņa pakaļdarinājumiem. Jo tas, ko cilvēks apzinās kā savas dziļākās vēlmes, arī nosaka visu pārējo dzīves horizontu. Dažreiz mums dzīve iedod vairāk, nekā mēs esam cerējuši – tā var gadīties. Bet pašas lielākās lietas mums var iedot tikai tad, ja mēs apzināti un mērķtiecīgi tās gribam. Un nesajaucam to, kas mums patiešām ir vajadzīgs, ne ar ko mazāku vai nevērtīgāku.

Jānis Kristītājs, kuru rietumu kristīgā tradīcija piemin šajās dienās, iemieso cilvēka sirdsapziņas balsi. Iekšējo, intuīcijas, dvēseles balsi. Tā ir pielīdzināma spējai sajust noslēpumainā zieda – Dieva klātbūtnes manī – brīnumaino smaržu.

Kas padarīs mani laimīgu? Vai tas, ka es iemācīšos dvēseles balsi apklusināt? Nē, piepildījums rodams tur, kur savu iekšējo balsi mācamies dzirdēt un atsaukties tai. Bieži vien tas, no kā esi ilgstoši bēdzis, ir tieši tas, ko tu patiesībā meklē. Apstājies, ieklausies, atsaucies!

Dieva Valstība ir tuvu klāt – un tā nav meklējam ārīgi redzamā veidā, tā ir mūsos. Tur, kur Dievs šobrīd ar mums runā caur mūsu apziņu un sirdsapziņu, kur Viņš kļūst par Sauli, kas nenoriet, un Gaismu, kas nebeidzas. To nevar izstāstīt, bet to var pieredzēt. Un šis ir tam labvēlīgs laiks. Ārējie svētki ātri paiet. Kas paliek pāri? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, mēs varam negaidīti atklāt pašas lielākās bagātības, kādas pat sapņos mums nav rādījušās. Mēs varam sajust to, kā smaržo mūsu Papardes Zieds.