Par 58. Venēcijas mākslas biennāli

Tikko ir noslēdzies mūsu ikgadējais Venēcijas biennāles ceļojums, tāpēc īstais laiks īsi apkopot iespaidus par redzēto. Iespējams, kādam no jums šis rezumē var noderēt kā neliels ceļvedis plašajā mākslas aktivitāšu piedāvājumā, ja Venēcijas biennāles apmeklējums šogad vēl tikai priekšā. Uzreiz gan vēlos piebilst, ka šie iespaidi ir subjektīvs viedoklis, kas balstīts uz 10 gadu pieredzi, ik gadu apmeklējot Venēcijas mākslas un arhitektūras biennāles.

Ja šī gada mākslas biennāles iespaidi būtu jāraksturo vienā teikumā, es teiktu: bravo Lietuvai! Patiesi – apskatot ļoti daudz ekspozīciju gan Arsenālā, Giardinidārzos, gan citur Venēcijā, jāatzīst, ka galvenā balva “Zelta lauva”, ko lietuvieši ieguvuši 90 valstu konkurencē, ir ļoti pelnīta un, jāsaka godīgi, izcīnīta ar lielu atrāvienu no pārējiem.

Lietuva ir trāpījusi gan uz šībrīža īstās, jūtīgās dzīslas, gan uz biennāles galvenā motīva “May you live in interesting times” (“Kaut tu dzīvotu interesantos laikos”) zemteksta dubultās, saturiskās nozīmes. Jau pats ceļš uz Lietuvas paviljonu, kas atrodas militārajā zonā, ar zemūdeni uz pjedestāla sagatavo skatītāju kaut kam īpašam. Mākslinieku izspēlētā ekoloģiskās operas dzīvā performance “Sun&Sea(Marina)”(“Saule un jūra”) ar sabiedrības mietpilsonisku laiskošanos mākslīgās pludmales smiltīs atspoguļo un parāda mūslaiku pasaules absurdumu, klimata izmaiņu un ekokatastrofu draudus, kā arī attālināšanos no cilvēces galvenās atbildības un uzdevumiem. Jāpiebilst, ka dzīvā performance Lietuvas paviljonā notiek tikai sestdienās un apmeklētājiem jārēķinās ar redzētgribētāju rindu, bet arī citās nedēļas dienās paviljons ir gana iespaidīgs un neatstāj vienaldzīgu, ja iepriekš ir gūts priekšstats video: https://www.youtube.com/watch?v=xZPF6DFWPjk.

Tagad par pārējo biennālē – Arsenālā, Giardinidārzos un citviet pilsētā. Kā vienu no saviem favorītiem varu minēt Japānu.

Esot japāņu paviljonā, neviļus rodas déjà vu sajūta, tādas kā atmiņas par nākotni – šķiet, mūsu planēta atgriežas tur, kur tā reiz jau bijusi. Spēcīgā, koncentrētā veidā ekspozīcija parāda mūsu spēju un trauslumu sadzīvot ar pārmaiņām un tās veidot, tikai pasaulei un dabai draudzīgāk.

Patika Beļģija, kas ar ironisku pieeju izgaismo, cik mietpilsoniski sabiedrība attiecas pret citādi domājošajiem, sabiedrības atstumtajiem, nevēlamajiem, nabadzīgajiem vai vienkārši stilam neatbilstošajiem, skaidri parādot, kuriem sabiedrības locekļiem iekoptajā pasaules dārziņā ir vieta un kuriem – ne.

Krievija vienā paviljona stāvā rāda lielo vērtību sabrukumu, krahu, bet otrā – tam sekojošu mehānisko baletu ar ieprogrammētām marionešu kustībām, vedinot domāt, ka mēs visi kopā un katrs individuāli piedalāmies primitīvā, uzspiestā spēlē.

Francija, kas biennāles sākumā daudzos medijos bija minēta starp favorītiem, manuprāt, pārforsē – forma dominē pār saturu. Spānija, Lielbritānija un Itālija šogad izskatās nedaudz pagurušas. Somi, kā vienmēr, ir stabili un labi nes tālāk savas vērtības un tradīcijas. Ne Ķīna, ne Dienvidkoreja šoreiz sajūtu līmenī “netrāpa”, kaut gan iepriekšējos gados ir bijis citādi. Toties Azerbaidžānas paviljons, kura vadmotīvs ir šobrīd tik aktuālā virtuālā realitāte ar tai sekojošiem fake newsburbuļiem, man šogad ļoti patika. Tiem, kuri Parīzē vai kur citur nav iepriekš redzējuši argentīniešu mākslinieka Tomasa Saraceno ekspozīcijas, ir vērts pastāvēt rindā pie viņa paviljona Giardinidārzos, lai iepazītos ar pavisam citādu mākslas radīšanas veidu. Mākslinieka uzraudzībā rada pati daba, šoreiz – dzīvi zirnekļi.

Kopumā daudzās mākslinieku ekspozīcijās šogad var just tehnisko un saturisko apjukumu, kas izpaužas pārmērīgā agresijā un nevajadzīgās šausmenītēs.

Prieks, ka Latvijas ekspozīcija “Saules suns” kopumā “neizkrīt” no biennāles konteksta. Tas gan vairāk attiecas uz vizuālo, ne saturisko kontekstu.

Bet prātu un sajūtas nomierina daudzviet pilsētā izvietotās mākslas ekspozīcijas ar klasiskām un pārbaudītām vērtībām. Georga Bāzelica personālizstādes Galleriedell’Accademiaun Fondazione Vedova, kā jau to varēja sagaidīt, ir spēcīgas, pārliecinošas un negaidīti kompaktas. Ļoti atbilstoša laikam, mūsu kopējai telpai un pasaulei ir grieķu mākslinieka Jannisa Kounellisa ekspozīcija FondazionePrada. Viņš zina, ko teikt un kā to pateikt mūsdienīgi, lai viņu sadzirdētu un, galvenais, sajustu. Palazzo Cinišobrīd skatāma 41 gadu vecā rumāņu mākslinieka Adriana Genie izstāde. Viņa gleznas ir vienas no pasaulē dārgākajām – cenas svārstās no viena līdz trim miljoniem. Kāpēc tās ir tik dārgas, saprast ir pagrūti, bet redzēt, protams, ir interesanti. Vērts apskatīt arī Luka Tuimana izstādi Palazzo Grassi un Juna Hjongkuna izstādiFortuny Palace, bet abstrakcijas mākslas faniem īsts saldais ēdiens būs franču mākslinieka Žana Dibifē izstāde Palazzo Franchetti, īpaši viņa 60. gadu periods.

Savukārt slavenā japāņu arhitekta Tadeo Ando rekonstruēto un apmeklētāju iecienīto izstāžu telpu Punto della Doganašogad var arī neapmeklēt, ja atmiņā joprojām saglabājusies tur izvietotā mākslinieka Demjena Hērsta iespaidīgā ekspozīcija 2017. gada mākslas biennālē. Bez lielākas laika distances ir sajūta, ka izstāžu telpu ir grūti piepildīt tikpat spēcīgi. Šī gada izstāde kalpo galvenokārt telpas estētikai un nekam diži vairāk, ja nu vienīgi vēlaties redzēt tur izvietoto latviešu ASV izcelsmes gleznotājas Vijas Celmiņas darbu. Bet fotomākslas cienītājiem patiks galerijā Tre Ociskatāmā Palermo fotogrāfes Letīcijas Bataglijas izstāde, kurā redzamas spēcīgas sociālās un personību fotogrāfijas.