Rūpes par dvēseli kā ceļš uz brīvību

"Nevis dvēsele mājo mūsos, bet drīzāk mēs – dvēselē." Šī pārsteidzošā K.G.Junga atziņa vērš uzmanību uz to, ka mūsu dzīves kvalitāti un kopējo pasaules izjūtu veido ne tik daudz ārējie, "objektīvie" notikumi, bet mūsu dvēseles radītie pārdzīvojumi. Ar dvēseli šajā gadījumā jāsaprot tā mūsu psihes daļa, kas pārvērš ārējās pasaules signālus mūsu apziņai uztveramos tēlos un izjūtās. Acs uztver gaismas viļņus, auss – gaisa svārstības, bet apziņā tas parādās gatava tēla veidā – ar visām no tā izrietošajām izjūtām. Un te spēkā vecumvecā atziņa: no tā, kā es skatos uz pasauli, ir atkarīgs, ko es tajā redzu.

Parasti mēs nemākam apzināti ietekmēt savas emocijas un izjūtas – tās vienkārši uzpeld no psihes dzīlēm un mums nākas ar tām kaut kā sadzīvot. Kāpēc šis cilvēks manī rada sliktas sajūtas? Kāpēc es šodien jūtos labāk, nekā vakar? Vai manām dusmām bija īsts pamats? Kāpēc es nedzirdēju to, ko cilvēks man saka? Bieži vien apziņas līmenī cilvēks nespēj precīzi atbildēt – vien konstatēt. Dažreiz pat tas ir daudz: spēt nosaukt vārdā, ko tad es patiesībā jūtu vai piedzīvoju.

Rezultātā kāds zīmīgs sapnis var vairāk ietekmēt dienas pašsajūtu, nekā dzīves faktiskās norises. Nomākts garastāvoklis var ieperināties dvēselē par spīti tam, ka ārēji dzīvē "viss notiek". Tas nekas, ka objektīvi varētu priecāties par notiekošo – dzīve vienalga būs nožēlojama, ja dvēsele pasauli rādīs drūmu, trauksmainu vai vientuļu. Vēlreiz: mēs dzīvojam dvēselē – tās radītā tēlu un izjūtu pasaulē! 

Dvēselē tiek noglabāti visi nozīmīgākie mūsu pagātnes notikumi un pieredzes. Tas nav nedz labi, nedz slikti – tā vienkārši notiek. Cilvēka unikalitāte veidojas no visa līdz šim pieredzētā – iedvesmojošā, bet arī sāpinošā un traumējošā. Viss, kam esam gājuši cauri, ietekmē automātisko pasaules uztveri, un līdz ar to kopējo pašsajūtas fonu. Bet – ko tad, ja tieši atsevišķas traumatiskās pieredzes pilnībā nosaka veidu, kā ārējās pasaules notikumi atklājas apziņai? Es cenšos iet garīgo ceļu, praktizēt apzinātību, būt vērīgs ("redzēt to, kas ir"), bet... "redzu" vien to, ka šobrīd jūtos slikti! Tā ir mana "objektīvā realitāte". Cilvēks man uzsmaida, bet manu subjektīvo sajūtu līmenī tas šķiet kā vienaldzība vai pat agresija. Kāpēc? Apzinātais "es", kas to visu novēro un piedzīvo, visbiežāk nemaz nenojauš, kāpēc cilvēkiem un parādībām viņa dvēselē tiek piešķirta tieši šāda nozīme. Tie ir automātiski, neapzināti procesi.

Dvēseli es vienmēr "nesu sev līdzi". Tā ir tikpat nesaraujami saistīta ar manu apziņu, kā mans ķermenis. Ja dvēsele ir gaiša, tad viņas nemitīgā klātbūtne ir brīnišķīga – par spīti ārējām grūtībām, es izjūtu līmenī zinu: dzīve ir laba un jēgpilna. Bet – ja dvēsele ir smaga? Ko darīt tad, ja nemitīgais smagums nav pasaulē, bet manī pašā? 

Tad gribas aizbēgt no savas dvēseles. Pašam no sevis. 

Cilvēki izmēģina dažus paņēmienus. Piemēram, to var izdarīt ķīmiskā veidā – lietot vielas, lai kaut kā nomāktu nepatīkamās sajūtas sevī. Vismaz uz brīdi ir atvieglojums no trauksmes un sāpēm. Bet bēgšana no sliktās pašsajūtas var notikt arī caur konkrētām darbībām, kuras darot sajūtamies "labāk". Ātri vien tas kļūst par teju vienīgo veidu, kā izdzīvot. Jāatpūšas – iepērkoties, paskatoties televīziju, pačalojot internetā... Kas tur slikts?

Atkarības var uztvert kā patstāvīgu problēmu, vai arī redzēt kā simptomu kaut kam dziļākam – cilvēka centieniem risināt savus iekšējos jautājumus – kā nu attiecīgajā dzīves posmā tas ir licies iespējams. Vēlāk tas kļūst par grūti maināmu paradumu – jo kurš gan vēlētos dzīvot ar nemitīgām sāpēm?

Kā atpazīt savas atkarības? Kad dzirdam šo vārdu, parasti gribas rādīt kaut kur ārpus sevis – "tiem tur" ir tādi un tādi slimīgi paradumi. Bet kā ar mani? Es turos! Jā, atzīstu, ka arī man ir savas vājības, bet es spēju vajadzīgajā brīdī tomēr saņemties un rīkoties pareizi. Nav tik traki ar mani!

Un patiesi - cilvēkam ir nepieciešams atrast veidu, kā savu dvēseli pabarot un dziedināt. Neviens nevar bez tā iztikt! Pārāk melnbalta un nosodoša attieksme šajos jautājumos parasti ceļas no nezināšanas un aizsargāšanās. Jo bieži stāsts ir tikai par redzamākām vai slēptākām, kā arī sabiedrības acīs nopeltām vai atzītām atkarības formām. Ja mana atkarība ir vīna vai viskija glāze vakaros, tas laikam nav īsti labi, vai ne? Bet, ja mana atkarība ir panākumi un citu sacītie atzinības vārdi, tad šķiet – tā ir pat vērtīga rakstura īpašība, kas mudina attīstīties un augt! Katrā ziņā anonīmo panākumu-atkarīgo vai interneta-diskusijās-uzvarēt-gribošo grupas nav pārāk izplatītas. Jo šīs atkarības liekas pieņemamākas (tā ir?). Jautājums tomēr paliek – vai tās sniedz īstu atvieglojumu? 

Integrāls skatījums paredz ieraudzīt atkarības jēdzienu daudz plašāk, neuzskatīt to par tukšā vietā radušos problēmu, bet dziļāku dvēseles procesu simptomu. Atkarība ir pašārstēšanās – bieži vien ar tik nelabvēlīgām blaknēm, ka labāk būtu bijis no tās izvairīties. "Bet ko lai dara? Es taču gribu justies kaut nedaudz labāk!"

Vai atkarības var palīdzēt atrast ceļu uz brīvību? Pirmajā brīdī tas liekas neticami. Tomēr, ja protam tās “nolasīt” un izpaust atbilstošākā veidā, tas var kalpot kā vispusīgas izaugsmes sākums. Godīga atkarību ieraudzīšana spiež kaut ko darīt ar to…

Stāsts ir par īstām rūpēm par savu dvēseli. "Rūpes par dvēseli" ir jau antīkajā pasaulē un vēlāk renesanses laikmetā labi pazīstams jēdziens, kas raksturo cilvēka prasmi atsaukties savām emocionālajām un radošajām vajadzībām, rezultātā piedzīvojot visas dzīves uzplaukumu. Ja mans "vienīgais prieciņš" dzīvē ir konkrēta darbība, viela vai cilvēks – kā gan es varu nebūt no tā atkarīgs? Risinājums? Kā kokam ir vajadzīgas daudzas, dažādos virzienos augošas saknes, tā arī dvēsele barojas no daudziem un dažādiem iespaidiem. Bet vēl pirms tam nepieciešams dziedināšanas process, kurā cilvēks nonāk labākā saskarē ar to, kas viņā notiek, iemācās to novērtēt, akceptēt, nebaidīties ieskatīties savos simptomos un visā, kas dara nebrīvu – lai caur to iegūtu jauna līmeņa atziņas un atbildes. Ikviens no mums ir apbrīnojama un ļoti vērtīga būtne. Ikviens vēlas būt laimīgs, un ikviens vēlas atrast savu dzīves piepildījumu. Tā mums ir tik spēcīga vajadzība, ka tās dēļ darām arī muļķības. Dziedināta dvēsele veidojas tad, kad tai pievērsts pietiekami daudz uzmanības! Tad tā sajūtas novērtēta un mīlēta. No citu, bet galvenokārt – mūsu pašu puses. Tad tā vairs nesāp un netrako, bet atspoguļo apziņā mieru un paļāvību. Atkarība tad bieži vien kļūst lieka, tā izšķīst, jo dvēsele ir atradusi citu piepildījumu.

Rūpes par dvēseli ir ceļš uz garīgu un fizisku brīvību. Dzīvi, kurā mūsu dvēseles pārdzīvojumi nav nasta, no kuras gribas bēgt, bet gluži otrādi – galvenais iemesls, kādēļ vispār gribas dzīvot un iegūt aizvien jaunas pieredzes. Dziedināta dvēsele nozīmē dzīvi, kurā gars ir brīvs pieņemt lēmumus un realizēt savus sapņus. 

Stāsts par atkarībām nav stāsts par saujiņu nelaimīgu cilvēku. Tas ir stāsts par mums visiem – cik plašu un brīvu dzīvi mēs dzīvojam un spējam dzīvot.

/Par to, ko nozīmē rūpēties par dvēseli un kā tas mūs pasargā no dažādām atkarības formām, vairāk var uzzināt seminārā: "Integrāla atveseļošanās. Kā palīdzēt sev un citiem atbrīvoties no atkarībām?"/