Tuksneša tēvi un 21. gadsimts

Apgādā Zvaigzne ABC tikko izdota teologa un kontemplācijas skolotāja Induļa Paiča grāmata Deviņi dvēseles uzdevumi. Tuksneša tēvi un evolucionārā psiholoģija. Jāatzīstas, ka es vēl neesmu lasījis tik inovatīvu un oriģinālu latviešu (!) teologa darbu, ko pavisam noteikti augstu novērtētu arī ārzemju speciālisti un lasītāji. Tikai dziļi integrāla uztvere, kāda piemīt šīs grāmatas autoram, palīdz nonākt pie secinājuma, ka seno tuksneša tēvu mācība par deviņām dvēseles kaislībām jeb “mocītājiem” – alkatību, miesaskāri, mantkārību, dusmām, skumjām, nemieru, skaudību, godkāri un lepnību – pārsteidzoši sasaucas ar mūsdienu psihologu un biologu atziņām. Grāmatā sniegtās ierosmes palīdz atklāt dziļākos dvēseles slāņus ─ orientēties savos pārdzīvojumos, ciešanās, mokās un izprast, kas esam, ko vēlamies sasniegt, kādas ir mūsu iespējas un robežas.

Tuksneša tēvu periods (3.─5. gs.) atklāj, ka kristietība savos pirmsākumos bijusi ļoti daudzkrāsaina, elastīga un eksperimentiem atvērta kustība. Kristietība (diemžēl!) nekad nav bijusi tik iecietīga pret dažādību un tik atvērta radikālām inovācijām kā savas attīstības sākumā.

Tomēr nav viegli saprast, ko no tuksneša tēviem vajadzētu mācīties mūsdienu cilvēkam. Šķiet, būtu jāizvairās no divām galējībām: tuksneša askētus noraidīt kā nesaprotamus un dzīvei naidīgus ekscentriķus vai ─ gluži pretēji ─ censties tos akli un bez izpratnes atdarināt.

Jēzus nebija askēts. Vai viņš mācīja pārcelties uz dzīvi tuksnesī? Jēzus taču tajā pavadīja tikai 40 dienas. Pirms tam viņš dzīvoja kā vienkāršs galdnieks Nācaretē un tad sludināja cilvēkiem. Vai Jēzus mācīja veidot klosterus un norobežoties no pasaules? Vai viņš mācīja uzkāpt stabā un sēdēt tajā 20 vai 30 gadus? 

Jēzus gan mudināja “visu atstāt un sekot viņam”, bet lielais jautājums: ko tas īsti nozīmē?

Tuksneša tēvi balstījās uz Jēzus mācību (tā, kā viņi to saprata; daudzi no viņiem bija analfabēti un nekad nebija paši lasījuši Bībeli) un brīvu, radošu šīs mācības interpretāciju atbilstoši savas dzīves un laikmeta priekšstatiem. Viņi bija meklētāji un traki eksperimentētāji, kas Dieva un sevis izpratnes dēļ bija gatavi uz visu. Starp citu, ne visiem šie eksperimenti beidzās pozitīvi. Mūsdienu konvencionālās kristietības kontekstā viņus uzskatītu par jukušiem un aizdomīgiem gaisa jaucējiem.

Tuksneša tēvi atklāj gan apbrīnojamu radošumu un drosmi, gan, protams, sava laikmeta robežas. Piemēram, tieši viņu radikālās askēzes dēļ kristīgajā teoloģijā uz daudziem gadsimtiem tika izjaukts līdzsvars starp garu un miesu, radās neveselīgas miesas mērdēšanas prakses. Taču šajā periodā dzima ģeniālas garīgās tēmas ─ Trīsvienība, savienošanās ar Dievu (divinizācija), universālā atjaunošana (apokatastasis), prakses nozīme un, protams, īpaša izpratne par lūgšanu kā galveno garīgās dzīves skolotāju. No tuksneša tēviem varam mācīties patiesumu, mīlestību un drosmi.

Lai 21. gadsimtā godprātīgi uztvertu tuksneša tēvu tradīciju, nepieciešama integrāla, iekļaujoša pieeja, kas nav bieži sastopama viņiem veltītos darbos. Tieši šāda pieeja padara teologa un kontemplācijas skolotāja Induļa Paiča grāmatu novatorisku. Tajā atrodama unikāla sintēze. Autors nepaliek vienas disciplīnas ─ teoloģijas ─ robežās, bet uzdod jautājumu: kā teoloģijas atziņas rezonē ar citu zinātņu atzinumiem? Vēlos uzsvērt, ka tuksneša tēvu atziņu precizēšana, izmantojot evolucionārās psiholoģijas un citu zinātņu atklājumus, ir konsekventa sekošana viņu priekšzīmei.

Tuksneša tēvi neveidoja gatavas sistēmas, bet vēroja cilvēkā notiekošo un eksperimentējot mācījās iegūt dvēseles mieru ļoti nemierīgā un nepilnīgā pasaulē. Arī mūsdienu garīgumam nepieciešama uzdrošināšanās radoši interpretēt Jēzus vēsti. Tāda garīgā laboratorija ir Rīgas Lutera (Torņakalna) draudze, kurā lasītās lekcijas ir kļuvušas par šīs grāmatas pamatu.

Induļa Paiča saistošais darbs palīdzēs lasītājiem labāk saprast un patiesāk skaidrot sevi un savu dzīvi.

Grāmata atgādina, ka ikvienā no mums mājo vismaz deviņi spēki. Tie neļauj apstāties pie kaut kā viena, tie spiež mūs nepārtraukti mainīties, un no tiem nav iespējams izvairīties.

Vai tie kļūs par mūsu dēmoniem vai eņģeļiem – tas atkarīgs no mūsu izvēlēm.

 

Jāpiezīmē, ka 2018. gada 17.–18. februārī Indulis Paičs par šo ļoti interesanto tēmu vadīs semināru Integrālās izglītības institūtā.