Veiksmes recepte

Pēdējā laikā diezgan bieži pēc konferencēm, tikšanās reizēm vai lekcijām studentu auditorijās
mani uzrunā jauni, aktīvi cilvēki ar jautājumiem par uzņēmējdarbību.

Un neatkarīgi no tā, kā šie jautājumi formulēti, vienojošais un būtiskākais tajos ir: “Kā kļūt veiksmīgam? Kas jādara, kas jāmācās, kā jārīkojas, kādi ceļi dzīvē jāizvēlas, lai kļūtu par veiksmīgu uzņēmēju?...” Tik vienkāršs un naivs jautājums – vai vari atklāt uzņēmējdarbības veiksmes recepti, ķīmisko formulu? Gandrīz kā kokakolai... Man tas jautāts vienreiz, otrreiz, daudzkārt, un interesantākais, ka visus jautātājus vieno laba menedžmenta izglītība, pirmās
uzņēmējdarbības aktivitātes, pirmie labie amati starptautiskās kompānijās un, šķiet, arī
pietiekama pārliecība par sevi.

Taču vienmēr izskan tas pats jautājums: “Kā kļūt veiksmīgam?” Šo jautājumu pavada ieinteresēts, pat zinātkārs acu skatiens, kurš starp rindām saka: nu pasaki taču! Vai tev žēl, vai tev grūti?

Sāku domāt, vai uz šo jautājumu vispār iespējams atbildēt. Vai tiešām šie jaunie cilvēki grib zināt veiksmes recepti? Vai tāda ir šī jautājuma būtība? Varbūt jautājums ir daudz, daudz dziļāks – psiholoģiski, emocionāli, filozofiski –, nekā vispār iespējams pajautāt un arī atbildēt?... Varbūt tas vairāk ir jautājums par laimi, par brīvību, par ticību – arī saviem spēkiem, par dzīves piepildītību, par svarīgo un mazsvarīgo, par neapstāšanos, par spītu, par vēlamām grūtībām, par psiholoģisko noturību, par sāpju un arī ciešanu stiprinošo lomu, par racionālā neracionalitāti un par emociju lielo nozīmi it visā. Par prāta, sirds un esības līdzsvarošanu. Par visām tām lietām, ko augstskolās parasti nemāca. Varbūt tas ir saturiski svarīgais, lai kā arī tiktu formulēts jautājums par uzņēmējdarbību, sperot pirmos nedrošos soļus šajā vēl nezināmajā laukā un neapzināti meklējot daudzmaz ticamus orientierus. Jo atbildes jau nav. To nedod ne recepte, ne norādes, ne kādu autobiogrāfisku epizožu otrreizējs pielietojums. Ne Vorena Bafeta, ne Stīva Džobsa biogrāfijas nesniedz veiksmes formulu, kas palīdzētu īstenot tavus sapņus. Jo Vorenam Bafetam ir viņa sapņi un ceļš uz tiem, Stīvam Džobsam ir viņa sapņi un viņa zvaigznēs rakstītais ceļš, bet tev ir savs sapņu ceļš, tāpat kā man – savējais. Katram savs neatkārtojamais, individuālais ceļš. Tāpēc nemeklē veiksmes formulu. Meklē un centies atrast pats sevi, izzināt, iepazīt sevi, pārspēt sevi. Un nedari to citu dēļ. Nekļūsti par uzņēmēju tāpēc, ka tā gribēja vecāki, vai tāpēc, ka tas izklausās mūsdienīgi; nedari to prestiža, iespējamās labklājības un to pavadošo aksesuāru dēļ. Atceries: svarīgi, ka tu to dari sevis dēļ, lai sevi iepazītu, izzinātu, uzzinātu savu – tikai savu! – esības kodu; viss pārējais ir tikai blaknes. Tad var izdoties. Var arī neizdoties – tāda ir brīvības cena, garantiju nav. Bet es zinu, ka ir vērts riskēt, tādēļ ka pat meklējumi, maldīšanās nezināmajā, tevis paša pārtapšana – tas viss ir tā vērts, jo tuvina brīvības izjūtai, ko nevar mantot, nopirkt, iemainīt, uzdienēt, notēlot. Tu iepazīsti sevi, un tas var būt fantastisks ceļojums visa mūža garumā.

Atmet bailes no nezināmā un lec – mācies lidot procesā!

Uzņēmējdarbība ir ļoti radošs process. Parasti mēs domājam, ka radoša ir glezniecība,
literatūra un mūzika. Tā, protams, ir, bet arī uzņēmējdarbība primāri ir ļoti, ļoti radošs
process – vismaz tikpat radošs kā jau pieminētās klasiski atzītās radošās disciplīnas, jo arī
šajā jomā process sākas ar tukšumu. Pirms tam nav nekā. Šo “neko” var salīdzināt ar tīru,
neapgleznotu audeklu, baltu papīra lapu, klusumu pirms mūzikas pirmajām taktīm.
Uzņēmējdarbībā izjūtas ir līdzīgas, bet, lai līdz tām nonāktu, ir jānonāk tukšumā – tādā
tukšumā, ka šķiet: tu nevari rīkoties citādi kā vien lēkt šajā nezināmajā. Iespējams, lai lidotu,
iespējams, lai iepazītu sevi, iespējams, aiz spīta, iespējams, aiz mīlestības, iespējams, lai mainītos, lai uzdrošinātos kļūt “sevis paša cits”. Tāds varētu būt arī mans personiskais uzņēmējdarbības stāsts.

Es nekad sev nepiedotu, ja nebūtu mēģinājis.

Viens no mūsu dzīves lielajiem uzdevumiem ir būt radošiem – jā, pārvarot bailes un biklumu
sevī, tādējādi attīstot drosmi, jā, disciplinējot sevi, jā, mācoties pacietību, bet pats galvenais –
veidojot savu dzīvi, radošuma inspirētu. Tad dzīvei ir dziļa jēga un tu neesi pazudis – tu liec
lietā visas savas iemaņas, visu iemācīto, uzticēto, iedomāto, izsapņoto, darot to, kas patīk.
Varbūt izdodas, un tad tu iepazīsti sevi, izzini sevi, pārspēj sevi, brīnies par sevi, un... esi ar
sevi mierā.

Citāti:

“Neļauj naudai sevi apstulbināt, tie ir tikai skaitļi. Piederēt pašam sev ir pareizais garīgais un
dvēseliskais ietvars.”

Nasims Talibs

“Gudrais nevis dod pareizas atbildes, bet uzdod pareizus jautājumus. ”

Klods Levī Stross

“Radošums nozīmē mīlestību pret to, ko tu dari. ”

Ošo

“Laimes noslēpums ir brīvība, bet brīvības noslēpums ir drosme.”

Nasims Talibs


“Neviens tevi nevar padarīt veiksmīgu, tikai tu pats. ”

Dešuns Vangs


“Kurš cīnās, var zaudēt, kurš necīnās, jau ir zaudējis. ”

Bertolds Brehts