Viduspāreja. Kā šķērsot pusmūža krīzi?

Pusmūža krīze jeb Viduspāreja patiesībā ir lieliska iespēja pārorientēt savu personību. Tas ir īstais brīdis, kad atmest dzīves pirmās puses ego impulsus un atvērt apziņu diženākam brīnumam. Ja mums pietiek drosmes apzināti veikt Viduspāreju, milzīgo trauksmi nomaina neaprakstāma brīvības sajūta, jaunās attiecības ar sevi pilnībā atsver zaudējumus ārējā pasaulē un mūža otrais cēliens top neizmērojami bagātāks.

Dzīves vidū dzīve var beidzot īsti sākties.
Dziļa un iedvesmojoša grāmata par pusmūža krīzes jeb Viduspārejas sniegtajām iespējām.
Juris Rubenis

Džeimss Holiss, Ph.D., ir Junga psihoanalīzes teorētikis un praktiķis, lektors un autors. Vadījis Vašingtonas Junga biedrību un Junga Izglītības centru Hjūstonā, bijis programmu direktors Filadelfijas Junga institūtā un vēl aizvien darbojas savā privātpraksē Vašingtonā.

 

Piedāvājam grāmatas “Viduspāreja” fragmentu.

Ja cilvēkam tiek ļauts izbaudīt pilnu mūžu, viņš dzīves laikā vairākkārt maina identitāti. Ir pilnīgi dabiski, ka ego iespēju robežās cenšas stabilizēt dzīvi, lai tiktu galā ar eksistenciālajām bailēm. Turpretī pati dzīve pārmaiņas uztver kā pašsaprotamas un pat pieprasa tās. Apmēram reizi septiņos līdz desmit gados cilvēkā notiek ievērojamas fiziska, sociāla un psiholoģiska rakstura pārmaiņas. Padomā, kāds tu biji, teiksim, četrpadsmit, divdesmit viena, divdesmit astoņu un trīsdesmit piecu gadu vecumā! Lai gan katrs no mums atrodas nepārtrauktā dzīves ceļa citā posmā, mums visiem ir jāveic zināmi kopīgi pagriezieni. Šos ciklus ir iespējams vispārināt, papildus nosakot arī sociālos un psiholoģiskos uzdevumus, kas jāizpilda katrā no posmiem. Ego augstprātīgi uzskata, ka valda pār dzīves norisēm un ir iedibinājis redzējumu, kam sekot vēl gadiem ilgi, tomēr patiesībā visu vada neatkarīgs, nenovēršams, dialektisks process, kurš nemitīgi atkārto nāves un atdzimšanas cilpu. Atzīt, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, un ļauties tām ir labi, nepieciešami un gudri, taču mums piemīt dabiska tendence pretoties, ja mūsu sasniegumi draud izzust.

Popularitāte, ko pirms dažiem gadiem iemantoja Geilas Šīhijas grāmata “Passages” (Pārejas), apliecina, cik svarīgi ir runāt par periodiski notiekošajām pārmaiņām.

Diemžēl, kā jau atzīmējis Mirča Eliade, Džozefs Kempbels un citi sociālo un antropoloģisko norišu vērotāji, mūsu kultūra ir pazaudējusi mītisko karti, kas palīdz cilvēkam atrast sevi plašākā kontekstā.

Mūslaiku cilvēks, kuru vairs nebalsta cilšu vienotā izpratne par dieviem un garīgais tīkls, klīst cauri dzīves posmiem bez norādījumiem, piemēriem un palīdzības. Rezultātā Viduspāreja, kas nosaka, ka pirms atdzimšanas kaut kam ir jāmirst, tiek izjusta kā biedējoša un izolējoša; mums nav nedz pārejas rituālu, nedz vērā ņemamas palīdzības no līdzbiedriem, jo tie ir tikpat apjukuši.

Neiedziļinoties daudzajās apakšstadijās, no kurām katra ir atsevišķa pāreja un pieprasa kaut kāda veida bojāeju, dzīvi var iedalīt četros lielos cilvēka identitāti definējošos posmos.

Pirmo identitāti – bērnību – raksturo galvenokārt ego atkarība no vecāku pasaules. Fiziskā atkarība ir pašsaprotama, bet vēl jo lielāka ir psihiskā atkarība, saskaņā ar kuru bērns tiek identificēts ar savu ģimeni. Senajās kultūrās briedums iestājās līdz ar pubertātes sākumu. Lai cik atšķirīga būtu cilšu ģeogrāfiskā, kulturālā un ideoloģiskā situācija, tām visām bija jēgpilni pārejas rituāli, kas atkarīgo bērnu ieveda neatkarīgo pieaugušo pasaulē.

Iniciācijas prakse dažādās ciltīs bija visnotaļ atšķirīga, tomēr tradicionālie pārejas rituāli parasti ietvēra sešus posmus. Īsumā tie bija šādi: 1) nošķiršana no vecākiem, bieži vien veikta kā rituāla nolaupīšana; 2) nāve, kuras laikā tiek “nogalināta” bērnības atkarība; 3) atdzimšana, kuras laikā rodas jauna (iespējams, vēl aizvien nenobriedusi) būtne; 4) mācības, kuru ietvaros topošajam pieaugušajam tiek izpausti cilts pirmatnējie mīti, lai veidotu sevis apziņu garīgajā plānā, kā arī izklāstītas konkrētās cilts privilēģijas un pienākumi, zināšanas par medībām, bērnu iznēsāšanu un citām norisēm, lai iniciējamais spētu dzīvot pieaugušo pasaulē; 5) pārbaudījums, pārsvarā vēl tālāka nošķiršana, lai topošais pieaugušais iemācītos atrast sevī spēku, kad nepieciešams tikt galā ar ārējiem uzdevumiem; 6) atgriešanās – cilvēka atkārtota iekļaušanās kopienā, pēc tam kad ir iegūtas briedumam vajadzīgās zināšanas, mītiskā piesaiste un iekšējais spēks. Bieži iniciējamais pat saņem jaunu vārdu, kas piedien tik radikālām izmaiņām.

Pārejas rituālu mērķis bija nošķirt jaunieti no vecākiem, nodot viņam zinības par cilts svēto vēsturi, tādējādi sniedzot piesaisti garīgajai pasaulei, un sagatavot viņu pieaugušā dzīves pienākumiem. Mūsdienās, kad teju nevienā kultūrā vairs nav jēgpilnu pārejas rituālu, kas ievestu jaunieti pieaugušo dzīvē, daudzi ilgstoši turpina būt atkarīgi no vecākiem. Kultūra ir kļuvusi tik neviendabīga un tik lielā mērā zaudējusi mītisko pamatu, ka nākamajai paaudzei varam nodot vien 20. gadsimta ticību materiālismam, hedonismam un narcismam, kā arī šādas tādas datorprasmes. Diemžēl nekas no tā visa nedz nodrošina atpestīšanu un saikni ar zemi un tās varenajiem ritmiem, nedz arī piešķir jēgu un dziļumu cilvēka dzīves ceļam.

Otrā identitāte aizsākas līdz ar pubertāti, taču jaunietim, kas nav piedzīvojis tradicionālos pārejas rituālus, ir raksturīgs garīgs apjukums un ego nestabilitāte. Būdams visnotaļ pakļāvīgs, topošais Es viegli krīt par upuri vienaudžu spiedienam un ļauj sevi ietekmēt popkultūrai, kuru veidojuši tādi paši apjukušie kā viņš. (Daudzi terapeiti uzskata, ka Ziemeļamerikā pusaudzība ilgst no apmēram divpadsmit līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Es pats, divdesmit sešus gadus nostrādājis pasniedzēja amatā, sliecos uzskatīt, ka koledžu galvenā loma kultūras kontekstā ir kalpot par akvāriju, kur jauniešu ego tiek nobriedināts tādā mērā, lai viņi spētu pilnvērtīgāk pārraut atkarības saikni ar vecākiem. Nudien – studentu mīlestība un naids pret mammu un tēti lielā mērā tiek novirzīts uz viņu alma mater.)

Tātad otrās pārejas primārais uzdevums ir ego nostiprināšana, kuras laikā jaunietis pieņemas spēkā pietiekami, lai atstātu vecākus, dotos plašajā pasaulē, cīnītos par izdzīvošanu un sasniegtu kāroto. Šāds cilvēks saka pasaulei: “Noalgo mani. Appreci mani. Uzticies man.” Viņš pierāda savu vērtību. Tiesa, dažs pat vēl pusmūžā nav spēris nepieciešamos soļus prom no atkarības un pretī ārpasaulei. Var gadīties, ka viņš aizvien dzīvo pie vecākiem. Iespējams, viņam trūkst iekšējā spēka un savas vērtības apziņas, lai riskētu uzsākt attiecības. Varbūt viņš nav pietiekami sparīgi un apņēmīgi veicis darba pienākumus. Šāda cilvēka ķermenis hronoloģiski ir sasniedzis pusmūžu, taču kairos ir iestrēdzis bērnībā.

Laika posmu no apmēram divpadsmit līdz četrdesmit gadiem es dēvēju par pirmo briedumu. Jaunietis, kurš dziļi sirdī apzinās skaidras pašuztveres trūkumu, vienkārši mēģina rīkoties tāpat kā pārējie. Viņu vada kļūdains pieņēmums: ja uzvedīšos tāpat kā vecāki vai arī pretošos viņu piemēram, es būšu pieaudzis. Ja iestāšos darbā, apprecēšos, radīšu bērnus un maksāšu nodokļus, noteikti saņemšu apliecinājumu, ka esmu pieaudzis. Patiesībā bērna atkarība ir tikai daļēji aizslīdējusi otrajā plānā un tiek projicēta pieauguša cilvēka lomās. Šīs lomas savā ziņā līdzinās paralēliem tuneļiem. Pusaudža apjukumā cilvēks tajos ieiet, paļaudamies, ka tie apliecinās viņa identitāti, sniegs piepildījumu un remdēs šaušalīgās bailes no nezināmā.

Pirmais brieduma posms, kas var ieilgt uz visu mūžu, ir pagaidu eksistence bez dziļuma un unikalitātes, kura spētu piešķirt cilvēkam patiesu individualitāti.

Tuneļiem nav noteikta garuma: tie pastāv tik ilgi, cik ilgi eksistē projicētā identitāte un atkarība no tuneļiem. Ir tikpat kā neiespējami iestāstīt ražīgi strādājošam, precētam un otro bērnu gaidošam trīsdesmitgadniekam, ka viņš joprojām atrodas ieilgušā variācijā par bērnību. Vecāku kompleksu un sabiedrības piedāvāto lomu ietekme ir pietiekami spēcīga, lai cieši piesaistītu vēl aizvien pasauli pētošā cilvēka projekcijas. Kā minēts jau iepriekš,

patiesais Es – noslēpumainais process ikkatrā no mums, kurš aicina iepazīt sevi, – šajā dzīves posmā, iespējams, izpaužas caur simptomiem, piemēram, enerģijas zudumu, depresiju, pēkšņiem dusmu izvirdumiem vai pārmērīgu apetīti.

Tomēr projekcijai piemīt tik liels spēks, ka jaunajam pieaugušajam gana sekmīgi izdodas atvairīt nozīmīgos jautājumus par sava ceļa būtību. Tāpēc jo šausmīgāks ir tas brīdis, kad projekcija izirst un cilvēks vairs nespēj izbēgt no Es uzbrukuma! Tad viņam ir jāatzīst sava bezspēcība un nevarība. Tad kļūst skaidrs, ka Ego neko nekontrolēja, tikai pakļāvās vecāku un kolektīva kompleksu dzinējspēkam; to uzturēja lomu projekcijas, kuras kultūra piedāvā pieaugušo kārtas kandidātiem. Kamēr vien šīm lomām piemīt normatīva vara un projekcijas turpina darboties, cilvēkam izdodas atlikt neizbēgamo tikšanos ar savu iedzimto Es.

Identitātes trešā stadija – otrais briedums – sākas brīdī, kad projekcijas ir izirušas. Tam sekojošā nodevības un pieviltu cerību izjūta, tukšums un jēgas zudums rada pusmūža krīzi. Tomēr tieši krīzē cilvēkam parādās iespēja kļūt par indivīdu, pārstājot iet vecāku pēdās, pārvarot vecāku kompleksus un kultūras ieaudzināto dabu. Traģiskā kārtā psihes regresīvais spēks un paļaušanās uz autoritāti bieži vien notur cilvēku kompleksu važās un tādējādi iesaldē attīstību.

Vecos ļaudis, kuri jau piedzīvojuši gana daudz zaudējumu un apzinās nāves tuvumu, var iedalīt divās grupās: vieni atlikušo dzīvi uztver kā izaicinājumu, par ko ir vērts pacīnīties, turpretī otriem dzīve šķiet rūgtuma, nožēlas un baiļu pilna.

Pirmajā grupā vienmēr ir tie, kas jau agrāk spēkojušies ar sevi, pieredzējuši pirmā brieduma bojāeju un uzņēmušies lielāku atbildību par savu dzīvi. Viņi pēdējos dzīves gadus pavada apzinātāk. Turpretī otrajā grupā ir tie, kuri izvairījās no pirmās nāves, tāpēc viņus vajā bailes no otrās nāves un atskārsmes, ka dzīve nav bijusi piepildīta.

Otrā brieduma raksturiezīmes plašāk tiks iztirzātas turpmākajās nodaļās, taču ir svarīgi jau tagad atzīmēt, ka to var sasniegt tikai tad, kad pagaidu identitātes ir atmestas un mākslīgais Es –miris. Šī zaudējuma sāpes, domājams, kompensēs jaunā, gaidāmā dzīve, taču Viduspārejas procesā cilvēks izjūt vienīgi bojāeju. Ceturtā identitāte – mirstība –, kas ietver mācīšanos sadzīvot ar nāves noslēpumu, arī tiks apspriesta vēlāk, bet jau otrajā briedumā ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt nāves realitāti.

Labā ziņa pēc pirmā brieduma bojāejas ir šāda: cilvēks var atgūt varu pār savu dzīvi. Viņam tiek dota otrā iespēja īstenot to, kas palicis tikai visdzidrākajās bērnības atmiņās. Kad esam ielūkojušies nāvei vaigā, mūsu lēmumiem patiešām piemīt nozīme un mūsu patības cienība un dziļums izriet no tā, ko Heidegers dēvēja par “esamību-pretī-nāvei”. Definīcija, kuru Heidegers radīja mūsu ontoloģiskā stāvokļa raksturošanai, nav drūma – tā atzīst dabas teleoloģiskos mērķus un piedzimšanas/nāves dialektiku.

Ja uz mainīgajām identitātēm paraugās no cita skatpunkta, tajās var saskatīt dažādas asis. Pirmajā identitātē – bērnībā – galvenā ass ir vecāku un bērna attiecības. Pirmajā briedumā ass atrodas starp ego un pasauli, respektīvi, ego jeb cilvēka apzinātā būtība cenšas projicēties ārup un radīt pasauli pasaulē. Bērna atkarība ir ieaudzināta dziļi bezapziņā un/vai projicēta uz dažādām lomām, un cilvēks orientējas galvenokārt uz ārpasauli. Otrajā briedumā – Viduspārejas laikā un pēc tās – ass savieno ego un patieso Es. Ir tikai dabiski, ka apziņa uzskata sevi par viszinošu un spējīgu vadīt visas norises. Kad tā tiek gāzta no troņa, pazemīgais ego uzsāk dialogu ar īsto Es, kuru var definēt kā organisma teleoloģisko mērķtiecību. Tik lielu noslēpumu mums nekad neizprast, bet atklājoties tas sniegs mums vairāk krāšņuma, nekā mūsu īsais mūžs jebkad spētu aptvert.

Ceturtā ass ir Es–Dievs (vai Es–Visums, ja kādam tā labpatīk). Šo asi ieskauj kosmiskā mistērija, pārāka par indivīda iemiesoto noslēpumu. Bez saiknes ar Visuma norisēm mēs būtu iesprostoti īslaicīgā, virspusīgā un garlaicīgā dzīvē. Tā kā esam pārmantojuši kultūru, kura tikpat kā nepilda mītiskā starpnieka lomu, palīdzot mums izprast savu novietojumu Visuma kontekstā, redzējuma paplašināšana ir ārkārtīgi svarīgs solis.

Mainīgās asis attēlo jūras viļņiem līdzīgās pārmaiņas dvēselē. Kad pret mūsu gribu tiekam pārsviesti no vienas ass uz nākamo, var rasties apjukums un pat bailes. Par laimi, cilvēka daba, šķiet, mudina mūs uzņemties arvien ievērojamāku lomu lielajā izrādē.