VĪRIEŠA INICIĀCIJAS RITUĀLI

“Saturna ēnā” ir patiesa un dzīvesgudra vīrieša grāmata vīriešiem. Neraugoties uz mums, vīriešiem, nereti piemītošo skepsi pret grāmatu gudrībām, šo nelielo darbu no sirds iesaku izlasīt. Un arī tām sievietēm, kas vēlas labāk saprast savus mazrunīgos vīriešus.

Juris Rubenis

 

VĪRIEŠU INICIĀCIJAS RITUĀLI

(Fragments no Džeimsa Holisa grāmatas “Saturna ēnā. Vīriešu ievainojumi un to dziedināšana”)

“Bieži tiek uzsvērts,” raksta Mirča Eliade, “ka viena no modernās pasaules raksturiezīmēm ir vērā ņemamu iniciācijas rituālu izzušana.” Mūsu laikos pat vārdu savienojumi “iniciācijas rituāls” vai “pārejas rituāls” var šķist neizprotami.

Rituāls nozīmē iekšienē un dziļumā vērstu kustību. Rituālus neizgudro – tos atrod, atklāj un piedzīvo, un tie ceļas no arhetipiskas saskarsmes ar dziļumu. Rituāla simboliskās darbības mērķis ir pirmoreiz vai jau atkārtoti ļaut piedzīvot šo dziļumu.

Protams, atkal un atkal izpildīti rituāli var zaudēt spēju pavērt priekškaru, kas aizsedz dzīles, un tādā gadījumā tie kļūst tukši un sterili. Tomēr mēs arvien izjūtam nepieciešamību sastapties ar dziļumu. Savā darbā “Simboliskā dzīve” Jungs iztirzā to, cik svarīgi kādai Pueblo indiāņu ciltij ir uzskatīt, ka viņu rituāli ir neaizstājami, lai palīdzētu uzaust saulei.

“Ir mierinoši apjaust, ka cilvēki jūt: viņi dzīvo simbolisku dzīvi un ir aktieri dievišķajā teātrī. Tas piešķir cilvēka dzīvei vienīgo jēgu; viss pārējais ir banāls un atmetams. Karjera, bērnu radīšana – tas viss ir maya salīdzinājumā ar apziņu, ka tava dzīve ir jēgpilna.”

Bez jēgpilniem rituāliem mēs pakļaujam dvēseli vissmagākajam ievainojumam, kāds vien iespējams, – dzīvei bez dziļuma. Arī pārejas ideja ir būtiski nepieciešama, jo visi pārejas procesi nozīmē, ka kaut kas beidzas un savā ziņā mirst, bet kaut kas cits sākas – dzimst. Statiska ir tikai nāve; dzīves pamatprincips ir pārmaiņas, un, ja vēlamies dzīvot jēgpilni, mums ir jāiziet cauri daudziem miršanas un atdzimšanas cikliem. Iniciācija nozīmē pāreju jaunā, vēl nepazīstamā stāvoklī.

Ņemot vērā, ka pārejas rituāli ir gandrīz izzuduši no mūsu kultūras, vīriešiem ir vērts katram individuāli apdomāt, ko šie rituāli sniedza. To, ko vairs nenodrošina kultūra, mums tagad ir jāatrod pašiem. Par spīti kultūru savstarpējām atšķirībām un specifiskiem vietējiem elementiem, pārejas rituālu arhetipiskie posmi bija ļoti līdzīgi. Šķiet, mūsu priekšteči bija intuitīvi apjautuši šādu personības nošķiršanās un attīstīšanās procesu nozīmību un kolektīvi sapratuši, ka tie ir nepieciešami. Šādu rituālu ilgums, intensitāte un izšķirošā ietekme bija tieši proporcionāla tam, cik grūti ir pa īstam atstāt bērnību un pieaugt. Tā kā no psiholoģiskā skatpunkta tikai nedaudziem mūsu kultūrā ir izdevies nošķirties un pieaugt, mums varētu būt vērtīgi kādu laiku padomāt par iniciācijas pieredzes posmiem. Atkārtoju vēlreiz – tas, ko mums nesniedz kultūra, ir jāpaveic pašiem. Mēs nedrīkstam neziņas dēļ izvairīties no šī uzdevuma, jo tādā gadījumā attīstības process – kļūšana par vīru – paliks nepabeigts.

Pārejas norises var apkopot sešos posmos. Lai gan katra posma saturs atšķīrās atkarībā no vietējām paražām, paši posmi bija skaidri definēti vai netiešā veidā iekļauti dažādās kultūras tradīcijās.

Pirmais pārejas posms bija nošķiršana – fiziska aiziešana no vecākiem, lai uzsāktu psiholoģisko atšķelšanās procesu. Šī izvēle nekad nebija paša zēna varā. Bieži vien nakts vidū dievi vai dēmoni – pieaugušie cilts vīrieši ar maskām vai izkrāšļotām sejām – “nolaupīja” viņu no vecāku mājām. Maskas no pazīstamās kaimiņu vai tēvoču lomas pārcēla vīrus dievu vai arhetipisko spēku statusā. Nošķiršanas pēkšņums un pat varmācība atgādināja, ka neviens jaunietis labprātīgi neatstātu pavarda ērtības. Tā sniegtais siltums, drošība un aprūpe rada neiedomājami stipru pievilkšanas spēku. Burtiskā vai pārnestā ziņā palikt pie pavarda nozīmē palikt bērnam un atteikties no sava potenciāla pieaugušo pasaulē.

Līdz ar to otrais pārejas posms bija nāve. Zēnu apraka, izveda caur tumšu eju, iegremdēja burtiskā vai simboliskā tumsā. Lai arī šāda pieredze pilnīgi noteikti bija baisa, tobrīd jaunietis izjuta bērna atkarības simbolisko bojāeju. Viņš piedzīvoja pavarda zaudējumu. “Tu vairs nevari atgriezties mājās.” Viņš zaudēja nevainīgumu, ēdenisko saikni ar bērnību. “Mirstot” bērns “pamostas, un sēta ir uz mūžiem gaisusi no šīs bezbērnu zemes”, kā rakstījis Dilans Tomass.

Pēc nāves, protams, jāseko dzīvībai. Trešais posms bija atdzimšanas ceremonija. Reizēm atdzimšanu pavadīja vārda maiņa, uzsverot jaunas būtnes rašanos. (Kristību sakraments kristīgajā tradīcijā nepārprotami simbolizē nāves un atdzimšanas motīvu caur atgriešanos dzemdes ūdeņos. Romas katoļu konfirmācija un ebreju bar un bat mitzvah ir daži no šādiem vēsturiskiem rituāliem, kas izdzīvojuši līdz mūsdienām.)

Ceturtais iniciācijas posms parasti ietvēra mācības – jaunietim tika nodotas zināšanas, kas būs nepieciešamas, lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi. Bija trīs dažādas mācību kategorijas. Praktiskas iemaņas, tādas kā medīšana, zvejošana, aizsardzība un lopu dzīšana, bija neatsveramas, lai jaunpiedzimušais vīrs varētu sniegt ieguldījumu savas sabiedrības uzturēšanā un aizstāvēšanā. Tāpat viņam tika nodota informācija par pieauguša cilvēka un pilsoņa priekšrocībām un pienākumiem. Visbeidzot jaunais vīrietis saņēma ievadu mistērijās, lai iegūtu arī zināmu garīgu stabilitāti un justos iesaistīts pārpasaulīgajās norisēs. “Kas ir mūsu dievi?” “Kādu sabiedrību, likumus, ētikas normas, gara dāvanas viņi ir mums snieguši?” Atrast sevi mītiskajā kontekstā nozīmēja iegūt identitāti un apjaust savu iesaisti lielajā lietu kārtībā, kā arī atklāt jaunus dvēseles dziļumus.

Piekto posmu varētu raksturot kā pārbaudījumu. Dažādu kultūru prakse bija atšķirīga, bet zēnam bija jānošķiras no pavarda sniegtajām ērtībām un aizsardzības. Vēlāk par to runāšu daudz plašāk, bet tas, ko mēs mūsdienās uztveram kā bezjēdzīgu nežēlību, patiesībā bija vieds uzskats, ka šādas ciešanas atmodina apziņu. To var panākt tikai caur ciešanām; bez jebkāda veida grūtībām – vai tās būtu fiziskas, emocionālas vai garīgas, – mēs gandarīti turpinātu baudīt agrāko brīvību, agrākās ērtības, agrāko atkarību.

Otrs šo ciešanu iemesls bija pavisam vienkāršs: palīdzēt zēnam pierast pie īstajām dzīves grūtībām, ar kurām drīz vien būs jāsaskaras.

Lai arī mums tas šķiet barbariski, tādas paražas kā apgraizīšana vai rituāla rakstu iegriešana miesā ne tikai vēstīja par miesisko ērtību un bērnu dienu atkarības upurēšanu, bet arī nozīmēja uzņemšanu iniciēto pieaugušo lokā.

Iespējams, viszīmīgākais ir fakts, ka parasti pārbaudījums ietvēra zināmu izolāciju, noslēgšanos svētā vietā prom no kopienas. Pieaugušā dzīvē pats galvenais ir ne tikai tas, ka vairs nevar atkāpties citu drošajā paspārnē, bet arī tas, ka pašam jāiemācās paļauties uz saviem iekšējiem resursiem. Neviens nezina, ka tādi ir viņa rīcībā, līdz brīdim, kad nākas tos izmantot.

Dabas pasaule ir tumša un pilna savādu zvēru un dēmonu, un stāšanās pretī savām bailēm ir ārkārtīgi nozīmīgs solis. Rituālā izolācija ir ievads absolūtajā patiesībā: lai arī cik ciešas nebūtu mūsu saites ar cilti un sabiedrību, mēs savu ceļu ejam vieni un mums ir jāiemācās smelties spēku un mierinājumu sevī, citādi nekad nekļūsim pieauguši. Bieži vien iniciējamais vienatnē pavadīja vairākus mēnešus, gaidot, piemēram, Lielo sapni – dievu vēstījumu, kurā tie atklās viņa īsteno vārdu vai sūtību. Viņš iemācījās paļauties pats uz savu atjautību, drosmi un ieročiem vai arī gāja bojā.

Pēc pēdējā posma – atgriešanās – zēns bija kļuvis par vīru.

Tradicionālajiem pārejas rituāliem bija jābūt komplicētiem, lai pārvarētu milzīgo aizu starp bērnību un pieauguša cilvēka dzīvi, starp zēna instinktiem un atkarību un vīram raksturīgo patstāvību un pašpietiekamību. Ja rituāli izdevās, zēns piedzīvoja eksistenciālas pārmaiņas; viņā nomira viena būtne un piedzima cita. Bet, kā jau mēs visi zinām, mūsdienās šādu rituālu vairs nav un tamlīdzīga eksistenciāla transformācija ir iedzīta pagrīdē. Ja pavaicāsim vīrietim: “Vai tu jūties kā vīrs?” – viņš visdrīzāk uztvers jautājumu kā muļķīgu vai izaicinošu. Viņš zina, kādas lomas spēlē savā dzīvē, taču nespēj definēt, ko īsti nozīmē – būt vīram, kā arī, ļoti iespējams, nejūt, ka atbilst pats saviem neskaidrajiem priekšstatiem.

Īsāk sakot, viedo vecajo vairs nav – viņus ir paņēmusi nāve, depresija, alkoholisms vai korporāciju valdes sēdes un naudas kalni. Tilts starp bērna un pieaugušā dzīvi ir aizskalots prom.

Tā kā vīriešu rīcībā nav jēgpilnu pārejas rituālu vai viedu vecajo, kuri pastāstītu, kas gaidāms otrpus tiltam, viņiem ir nācies vadīties pēc sabiedrības uzspiestajiem priekšrakstiem un visnotaļ tukšiem paraugiem. Visu šo laiku dvēseles sāpes un apjukums tiek vai nu apspiests sevī, vai arī izpausts mežonīgos izvirdumos vai pavisam izslēgts no apziņas. Līdz ar to plaisu starp gudrību un pieredzi aizpilda ārēji tēli – tēli, kas (un tas attiecas arī uz sievietēm) reti spēj pamielot dvēseli.