Kens Vilbers un mūsdienu garīgums

Ir tik komfortabli dzīvot ar pārliecību, ka esmu atradis pašu pareizāko pasaules uzskatu, ticību, dzīves veidu. Tas ļauj ar sirsnīgu līdzcietību vai augstprātīgu nicinājumu raudzīties uz pārējiem, kas “neko no dzīves nesaprot”. Ja kādam jāmainās, tad, protams, citiem, ne jau man. Cik ērti, ka visas parādības ir skaidri klasificētas noderīgās un nevienam nevajadzīgās, gudrās un dumjās, patiesās un melīgās, labās un kaitīgās, interesantās un garlaicīgās.

Vai kāds varētu apgalvot, ka šāds pasaules redzējums vismaz īslaicīgi nav bijis manējais? Dažkārt tajā neglābjami iestrēgstam kā lamatās, nomocoties ar pretrunīgu sajūtu – neapmierinātību ar esošo dzīvi, kuras seklumu miglaini apjaušam, un bailēm no jebkurām pārmaiņām.

Jāatzīst, ka arī es neesmu izņēmums.

Piemēram, arī man pirms desmit gadiem likās, ka “zinu”, kas ir Kens Vilbers un tāpēc neesmu gatavs viņa domu iepazīšanai veltīt ne desmit minūtes. Vēlāk esmu pavadījis daudzas dienas un nedēļas lasot Vilbera grāmatas, dažas no tām izlasot pat trīsreiz. Nav daudz autoru, kuru darbi man būtu tik daudz devuši. Jo patiesi labas grāmatas zīme ir impulsi, ierosmes, kas ved dziļās pārdomās.

Protams, ap Vilberu un viņa darbiem joprojām norisinās karsti strīdi. Nestandarta domātāju liktenis, kas nepieņem vienu pasaules uzskatu, vai nezvēr uzticību tikai vienai pētniecības disciplīnai, bieži nozīmē būt gandrīz visu noraidītam un atstumtam. Vilbera dzīves pirmajā pusē pret viņu skeptiski izturējās visdažādāko jomu pārstāvji. Konvencionālajai zinātnei viņš ilgstoši likās “pārāk reliģisks”, lai viņu ņemtu nopietni. Jā, viņš pārāk daudz runā par Garu un tādām nedrošām kategorijām kā “mistiskā pieredze”. Šādas runas daudzos zinātniekos vienmēr rosinājušas aizdomas. Teologiem un baznīcai bija pilnīgi skaidrs, ka Vilbers, protams, ir viens no daudzajiem new age pārstāvjiem, kas nekritiski sajauc putrā visas iespējamās disciplīnas ar visām iespējamām parādībām, tāpēc “nopietniem un atbildīgiem” teologiem vai garīgā ceļa gājējiem te nav nekā noderīga. Savukārt new age vadošie pārstāvji Vilberam nepārtraukti uzbrūk kā savam galvenajam (pašam kompetentākajam) kritiķim.

Taču Vilbers ir sava ceļa gājējs, kurš, godīgā vēlmē saprast dzīves, esības jēgu un mērķi, neprasīja nevienam atļauju un bailīgi neskatījās pa labi un pa kreisi, bažījoties – ko par mani domās tas vai cits eksperts. Šis viņa ceļš galu galā sāka pārliecināt. Beidzamajos 30 gados par viņu ar lielu cieņu sākuši runāt ne tikai dažādu nozaru konvencionālās zinātnes pārstāvji, bet pat teologi. Piemēram, grāmatas “Jēzus vērtības mūsdienās” autors, izcils teologs, vairāk kā 80 gadus vecais dominikānis Alberts Nolens raksta, ka ir pateicīgs kādam draugam, ka tas viņu iepazīstinājis ar Kena Vilbera domām. Šī piezīme ne tikai ko būtisku liecina par šo sirmo kungu (ak, kā gribētos paturēt šādu atvērtību un vēlmi mācīties jaunas lietas arī savā vecumā!), bet par to – ka viņš patiešām Kena Vilbera integrālajā filozofijā saskatījis ko īpaši nozīmīgu.

Domāju, ka Kens Vilbers pieskaitāms pie 5-10 mūsdienu izcilākajiem domātājiem. Protams, viņa darbi prasa rūpīgu iedziļināšanos un atvērtību biedējoši jaunām idejām, interpretācijām.

Tiem, kas meklē “atslēgas vārdus”, kas dotu iemeslu viņu triumfāli noraidīt, varbūt nemaz nav lieki jātērē laiks, jo viņi šādus vārdus atradīs. Vilbera grāmatas vērts lasīt tiem, kas nevis meklē savu klišejisko vērtējumu attaisnojumu, vai savu seklumu izmanto kā argumentu kaut kā dziļāka noraidīšanai, bet kas gatavi rūpīgi iedziļināties, domāt, uzdot jautājumus, pazemīgi mācoties saprast (jo, lai kaut ko jēdzīgu vispār iemācītos, ir nepieciešama pazemība!), kas slēpjas viņpus vārdiem. Te man nāk prātā izcilā anonīmā 14. gs. angļu mistiķa darba “Neziņas mākonis” (The Cloud of Unknowing) ievadā sacītie vārdi: “Šī grāmata nav domāta visiem. Es negribu, lai gudri klerikāļi un pašpasludināti kritiķi to apspriež. Man gribētos, lai viņi to nekad neierauga. Es nesarakstīju šo grāmatu viņiem un negribu, lai viņi taptu iesaistīti. Es sagatavoju šo grāmatu dvēselēm, kas tiecas pēc kontemplatīvas lūgšanas. Iespējams, Dieva žēlastībā, šī grāmata var būt noderīgs vadības avots.”

Tiem, kas starp rindām meklē manu atbildi uz neuzdotu jautājumu, es panākšu pretī un skaidri pasacīšu: Kens Vilbers nav konvencionāls kristietis tajā nozīmē kā kristietību mēdz izprast vairums cilvēku – kā noteiktas ārējās izturēšanās, pareizu reliģisku formulējumu komplekta un piederības konkrētai organizācijai kopumu. Taču viņš pavisam noteikti ir kristietis tādā ziņā, kā savu uzdevumu saprata pats Kristus, kura pirmā vēsts pasaulei bija: atgriezieties, mainieties! Jo Dieva Valstība ir klāt. Esiet uzmanīgi pret to, kas ir! Taču, lai to redzētu, jāmainās. Šo vārdu nozīme ir ļoti konkrēta un skaidra – patiesa garīga dzīve ir atsacīšanās no mūsu radītajām vai no citiem pārņemtajām klišejām, visu savu drošību meklējot nevis “pareizi formulētos” un viegli izrunājumos teikumos, bet Dievā, dzīvā nepārtraukti mainīgā pieredzes procesā. Tas ir centrāls kristīgs princips – cilvēkam būt nozīmē nemitīgi mainīties, attīstīties, augt. Ja kāds patiesi vēlas būt uzticīgs Jēzus nestajai tradīcijai, tad viņam jāuzticas nemitīgām pārmaiņām. To pašu tik skaisti pasacījis ievērojamais 19.gs. kardināls Džons Henrijs Ņūmens: “Cilvēka esība nozīmē pārmaiņas. Pilnība nozīmē spēt bieži mainīties.” Šādā nozīmē Vilbers, iespējams, ir patiesāks, autentiskāks, pilnīgāks  kristietis par daudziem pašpasludinātiem Kristus advokātiem.

Kens Vilbers patiešām šodien ir labākais skolotājs, kurš palīdz daudziem no mums, mācot to, ko viņš sauc par “integrālo garīgumu”. Paņemiet jebkuru viņa grāmatu, kas jūs uzrunā, un jūs sapratīsiet, kāpēc es kā kristietis viņu iesaku. Viņš ir mūsu postmodernās pasaules Akvinas Toms un viens no reliģijas visu laiku labākajiem draugiem un mīlošākajiem kritiķiem.

Ričards Rors

Kaut ko par Vilberu varētu pasacīt viņa paša rindas, kuras atradīsiet grāmatā “Īsa visaptverošā vēsture”: “Manuprāt, [pasaules vēstures ― J.R.] viedie ir evolūcijas slepenā impulsa “smaile”. Manuprāt, viņi ir pašpārsniegšanas tieksmes avangards, kas vienmēr pārsniedz to, kas pastāvēja iepriekš. Manuprāt, viņi iemieso Kosmosa tiekšanos uz lielāku dziļumu un paplašinātu apziņu. Manuprāt, viņi iet uz priekšu pa gaismas staru, steidzoties uz satikšanos ar Dievu.

           Manuprāt, viņi norāda uz tādu pašu dziļumu jūsos, manī un visos mūsos. Manuprāt, viņi ir “pieslēgušies” pie Visa Esošā, un Kosmoss dzied ar viņu balsīm, bet Gars izstaro no viņu acīm. Manuprāt, viņi atsedz rītdienas seju, viņi atver mūsu sirdi mums lemtajam liktenim, kas jau šobrīd ietilpst pašreizējā mirkļa mūžīgumā.“

Cik ļoti šie vārdi atšķiras no jebkura reliģiska fundamentālisma, kas, iespējams, ir pats rafinētākais bezdievības veids, jo aiz reliģiskām frāzēm un uzticības zvērestiem Dievam (protams, “mūsu formulētajam Dievam”), ticība Dievam tiek aizvietota ar reliģisku frāžu komplektu, kas rada drošību, bet, iespējams, uz visiem laikiem aptur patiesu garīgu izaugsmi, dzīvas attiecības ar dzīvu, mūsu neformulējamu Dievu.

Mūsu daudzveidīgajā un daudzbalsīgajā pasaulē Kens Vilbers ir viens no nozīmīgākajiem domātājiem, kas rāda ceļu kā dažādu pārliecību un reliģisku piederību cilvēki varētu saprasties. Tas nav stāsts par vienkāršotu visu viedokļu samiksēšanu.  Vilbers mīl uzsvērt, ka esamības holarhijā (ne hierarhijā!) valda nevis unificēta līdzvērtība, bet katram ir sava ― augstāka vai zemāka vieta.  

Vārds integrāls (=vesels) ir antonīms vārdam sinkrētisks. Ja sinkrētiska pieeja nozīmē dažādu uzskatu juceklīgu sajaukumu, apslēpjot to savstarpējās pretrunas, tad integrāla pieeja nozīmē dažādu redzējumu gudru izlīdzsvarošanu (atbilstoši katra vērtībai) un apvienošanu vienotā modelī. Ir milzīga starpība starp jēgpilnu vienotību un jucekli. Ar to Integrālā teorija atšķiras no dažāda veida sinkrētiskām teorijām.

Jā, vai varētu tā būt, ka pasaules daudzveidībā slēpjas kāds Dieva dots uzdevums mums? Protams, cilvēces bērnībā liekas, ka katram katrs ir jākonvertē par “savējo”, vai  jāatstumj. Cik bieži aiz ļoti atšķirīgiem pasaules uzskatiem (tai skaitā ― pasaules uzskatiem, kas tic, ka nekāds pasaules uzskats nav vajadzīgs) patiesībā redzam vienu un to pašu egoistisko izturēšanās modeli ― taisnība ir man, kļūdās “pārējie”. Vai varētu tā būt, ka cilvēces briedums atklājas spējā saprast, ka vienotība jāmeklē nevis virspusē, bet dziļumos? Protams, tad šie mūsos mītošie dziļumi ir jāpazīst. Tad ar plakanumu nepietiek. Lai gan... ar plakanumu nevienam īsti nepietiek. 21.gadsimts neatlaidīgi jautā pēc integrāla, apvienojoša, ne šaura, norobežojoša garīguma. Vai šāda vēlēšanās nav atsaukšanās Kristus nestajam, visas mūsu vilktās robežas atceļošajam impulsam? Vai varētu tā būt, ka atslēga uz vienotību starp cilvēkiem ir dievišķas beznosacījuma mīlestības pieredze?

Man Kens Vilbers ir svarīgs kā bezkompromisa garīgās pieredzes ceļa gājējs. Nekas, nekāda pat visgudrākā pļāpāšana par teoloģiju vai Dievu neaizvieto tavu personisko pieredzi. Vienlaicīgi arī katra garīga pieredze ir rūpīgi, atbilstoši jāizvērtē.

Vilbera rakstītajā es dzirdu atbalsojamies dažas lapaspuses no manis pieredzētā. Viņa īpašais talants ir spēja runāt par dziļām garīgām tēmām mūsdienīgā valodā, atrodot (vai ― pat radot no jauna) pašus trāpīgākos apzīmējumus arī tam, ko vispār nav iespējams aprakstīt. Izcilas zināšanas eksaktajās zinātnēs (Vilbers studējis medicīnu, bioloģiju un ķīmiju) un reliģiskajās tradīcijās (daudzas no tām viņš iepazinis no iekšpuses!), Vilberam palīdz atrast jaunu, svaigu, mūsdienīgu valodu. Tas, ka neskaitāmi mūsdienu cilvēki meklē garīgumu ārpus tradicionālajām reliģiskajām organizācijām, baznīcām, iespējams, neliecina par šo cilvēku maldiem, bet par daudzu reliģisko organizāciju nespēju sarunāties ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā.

Vilbera grāmatās nav nedzīvas, pie rakstāmgalda veidotas konstrukcijas, katrs apgalvojums ir pārbaudīts pieredzē. Vairāk nekā 30 gadus viņš katru dienu 2 stundas velta meditācijai. Tiem, kas savai garīgajai dzīvei velta daudz mazāk laika, toties labāk par citiem zina kas ir vai nav pareizi, varbūt te vajadzētu izmantot iespēju paklusēt.

Vilbers ir liels lasītājs. Liela amerikāņu apgāda vadītājs raksta, ka pirms daudziem gadiem iepazinās ar Vilberu tāpēc, ka ar pārsteigumu pamanīja, ka kāds students no ASV vidienes, katru mēnesi viņa apgādā pasūta 50−60 grāmatas, pie kam, ļoti prasmīgi izvēlētas! Tas taču nav iespējams, ka viņš tās visas izlasa! Reiz viņam iznācis braukt cauri pilsētai, kurā dzīvoja Vilbers un apgāda direktoram radās azartiska vēlme šo jauno cilvēku apmeklēt mājās un pārliecināties, ka pasūtītās grāmatas, protams, no plēvēm neiztītas, stāv kaut kur kastēs. Viņš sastapa jaunu cilvēku, kas patiešām visas pasūtītās grāmatas bija rūpīgi izlasījis... Taču, kā jau minēju, Vilbers ir arī nopietns praktizētājs. Vilbers nepaliek sēžot pie rakstāmgalda, garīgā pieredze viņam ir jautājums numur viens.

Parasti šīs abas īpašības reti apvienojas vienā personā. Nereti garīgā ceļa gājējiem neliekas nozīmīgi iepazīties ar citu rakstīto, jo viņiem pietiek ar savu pieredzi. Savukārt daudz izlasījušiem gudriniekiem bieži neliekas nozīmīgi tērēt laiku garīgās pieredzes krāšanai, jo viņiem šķiet, ka tāpat jau viss zināms. Vilbera filozofijā atrodamā abu aspektu (lasīšanas grāmatās un lasīšanas dvēselē) sintēze patiešām ir retums. Ko līdzīgu varam pamanīt vēl pie Karla Gustava Junga un Tomasa Mērtona.  

Iepazīšanās ar Kena Vilbera Integrālo teoriju ir aizraujošs piedzīvojums. Varam sākt ar viņa izcilo darbu “Īsa visaptverošā vēsture”, taču nereti arī tas var mulsināt ar pārāk plašiem mērogiem. Šis ir iemesls, kāpēc Integrālās izglītības institūts regulāri rīko seminārus par Integrālo teoriju, lai semināru dalībnieki varētu ērtāk šķērsot tās augsto slieksni. Varbūt es likšos aizspriedumains, bet man šķiet, ka ieskats Integrālajā teorijā būtu nozīmīgs katram cilvēkam, kam interesē Lielie Esības jautājumi. Pat ja tā jums neatvērs jaunus logus, tā pavisam noteikti bagātinās jūsu pasaules redzējumu. Palīdzot vairāk saprast dzīvi ― “šo elpu aizraujošo ceļojumu pretī atklāsmei un pamošanās brīdim” (K. Vilbers), atbrīvojot mūsu skatu no daudziem svešķermeņiem, kas būtiski traucē redzēt. Spēja skaidrāk redzēt patiešām ir svarīga, jo, “ja tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaismas pilna”.

2019.gada 30.martā Integrālās izglītības institūts piedāvā semināru “Vai es māku uztvert visu, kas ir? Ievads integrālajā teorijā un praksē”.

Seminārā tiks aplūkota integrālā teorija un tās praktiskais pielietojums. Aplūkosim jautājumus: ko nozīmē integrāls pasaules uzskats? Kā no integrālās teorijas nonākt līdz integrālajai praksei? Kā integrālās teorijas atziņas īstenot vadītāja darbā?

Kens Vilbers uzskata, ka būtisks un neaizvietojams cilvēka attīstības instruments ir meditācija, tāpēc seminārā paredzēts laiks arī meditācijas pamatu apgūšanai.

Semināru vadīs Uldis Pīlēns un Juris Rubenis.