Dzīve ir piedzīvojums ar lielo burtu. Intervijas ar Juri Rubeni fragments.

Dzīves pirmajā daļā mēs kopējam citus, tādā veidā cilvēks mācās. Mēs atrodam kaut ko, kas, mūsuprāt, ir kopēšanas vērts, un to kopējam. Tas nav nekas pārsteidzošs, bet nevajadzētu tajā iestrēgt. Kādā brīdī dzīves vidū dzimst cilvēka dziļākā identitāte, kas mudina paskatīties ar svaigu un kritisku aci, izvērtēt visu, kas manā dzīvē notiek. Vai gribu turpināt visu to, ko esmu varbūt kādu automātismu dēļ sācis? Tas saistās arī ar cilvēka nobriešanu, kas ir ļoti lēns un sāpīgs process, kad sākam saprast, ka mana dzīve un tas, kas veido manu dzīvi, ir kaut kas dziļāks un kaut kas vairāk nekā tikai kādu modeļu atdarināšana.

Karls Gustavs Jungs trāpīgi uzsver, ka cilvēkam ir jāiemācās divu veidu pielāgošanās. Ir nepieciešama pielāgošanās ārējai pasaulei, ko saucam par socializāciju, un tajā daudzi cilvēki gūst satriecošus panākumus. Bet cilvēkam jāpielāgojas arī iekšējai pasaulei, un tas ir ne mazāk svarīgs uzdevums.

Pirmajā dzīves posmā mēs pielāgojamies ārējai pasaulei, un bieži vien tas notiek uz iekšējās pasaules rēķina, un tad, kad sākam uztvert nepieciešamību pielāgoties iekšējām vajadzībām, saprotam, ka daudz kas jākoriģē ārējās uzvedības modeļos. Tātad nevis viena pielāgošanās jānomaina ar otru, bet gan jāmācās darboties abos virzienos.

Socializācija un tiltu būvēšana ar citiem cilvēkiem ir ļoti svarīga lieta. Daži uzskata, ka bērnībā viens no galvenajiem uzdevumiem bērnam ir iemācīties sadarboties ar pārējiem. Bet ir jāiemācās arī sadarboties pašam ar sevi, un tas ir uzdevums, kas vienmēr ir jāveic vienatnē, to barā nevar atrisināt. Vienā brīdī sajūti šo iekšējo nepieciešamību, un tad sākas izaicinošs meklējumu ceļš vienatnē. Tur ir orientieri – lielie mīti vai lielās tradīcijas, kas runā par to, kā cilvēkam atrast pašam sevi. Bet ceļš ir jāizstaigā, jāatklāj pašam. Tas ir izaicinošs process, bez kura nav iespējams īstais briedums, kas mums ir nepieciešams. Tas, protams, ir bezgalīgs process, kas nekad nebeidzas. Mēs nevaram saforsēt un īsā laikā kļūt pabeigti cilvēki. Ceļš vienmēr turpinās. Taču, ja šos divus uzdevumus paturam vērā, varam nonākt pie labām atbildēm.

(…)

Es nonāku pie nobriedušākas dzīves, nevis noliedzot un apkarojot savas vājības un nepilnības, bet iekļaujot un pieņemot savu ievainojamību, vājības un kļūdas. Lielajās gudrības tradīcijās tas ir skaidri parādīts. Piemēram, kristīgajā tradīcijā par to runā krusta ciešanas. Tu tiec ievainots, un tu to nevis izslēdz, bet iekļauj un pieņem. Sāpīgākais karš ir ne tik daudz ar citiem, kā karš ar sevi un savu līdzšinējo dzīvi, tās nepieņemšanu.

Tas ir grūti, jo, kļūstot redzīgāks, tu sāc pamanīt sevī daudzas lietas, ko tev negribas tur redzēt. Bet tās tur ir, un ko ar tām darīt? Lielās tradīcijas vēsta, ka tev ir jāizlīdzinās ar savu dzīvi un jāpieņem sevi – tieši tādu, kāds tu esi, lai cik tu būtu kļūdains un problemātisks cilvēks. Tas nenozīmē dot zaļo gaismu visām mūsu vājībām, bet vispirms pieņemt sevi tur, kur es atrodos. Tas ir vienīgais, kas man ir, – tas ir mans izejas punkts. Ja es noliedzu sevi un savu dzīvi – tādu, kāda tā ir bijusi līdz šim, – man nav nevienas vietas, kur es varu nostāties un no kuras sākt.

Parasti cilvēkiem ar sevis pieņemšanu klājas daudz, daudz grūtāk nekā ar citu pieņemšanu.

Bet, ja es pieņemu sevi kā kļūdainu cilvēku, ar atvērtām acīm redzot visus savus gājienus un īpatnības, man ir vieglāk pieņemt tevi ar tavām īpatnībām, kļūdām, vājībām, saprotot – nu tādi mēs šeit esam, topošie cilvēki. Dziļāka ieskatīšanās sevī, kas daudzus biedē, jo daudzi cilvēki saprot, ka mēs tur, visticamāk, redzēsim kaut ko, ko ļoti negribas redzēt, ir vērtīga. Jo stāsts nav tikai par to, ka mēs ieskatāmies sevī un konstatējam, ka situācija ar mums ir daudz sliktāka, nekā mēs domājām. Mēs ne tikai konfrontējamies ar savām īstajām problēmām, mēs sākam arī nojaust savas īstās prasmes, spējas un iespējas. Katrā cilvēkā ir arī milzīgi resursi, kas līdz šim bijuši nepieprasīti tajā nozīmē, ka ir bail pārāk dziļi sevī ieskatīties. Tas ir komplekts – ejot dziļumā, tu ieraugi gan savas patiesās problēmas, gan savas patiesās iespējas. Cilvēki pamatā ir daudz prasmīgāki, spējīgāki un radošāki, nekā viņi par sevi domā, bet mēs mēdzam sev novilkt cietas robežas.

Pilns intervijas teksts žurnālā "Kā būt laimīgai".