Skolotāji ir visapkārt

FRAGMENTS NO GRĀMATAS "STARP DIVĀM BEZGALĪBĀM"

Kā jau visiem, arī man atšķirīgos dzīves posmos ir bijuši dažādi garīgie skolotāji. Jaunībā meklēju tādus cilvēkus, kas man palīdzētu vieglāk kontrolēt dzīvi un noturēties kājās pēc sitiena. Cerēju, ka skolotāji sniegs man drošību brīžos, kad ar paša pieredzi un pārliecību nepietiek. Skolotājiem bija jābūt pārliecinošiem, un pavisam noteikti viņiem bija jāizskatās pēc skolotājiem. Ja man jaunībā būtu jāviļas kādā no saviem skolotājiem, tā būtu personiska katastrofa, kas apdraudētu manu ticību un pasaules redzējumu.

Manai paaudzei bija nepieciešamība pēc gudriem skolotājiem. Viņiem bija jāprot eleganti un loģiski paskaidrot, kāpēc noteikta izpratne vai formulējums ir labāks par citiem. Mēs pārņēmām – varbūt pat jāsaka: kopējām – ne tikai skolotāju idejas un argumentus, jokus un aizspriedumus (tos gan pamanījām stipri vēlāk), bet arī viņu uzvedību, žestus un pat runasveidu. Toreiz, noklausoties kāda jauna mācītāja sprediķi, bija diezgan viegli uzminēt, kurš ir viņa skolotājs.

Jutos atvieglots, ka pašam nav sviedriem vaigā jāizlaužas līdz grūtām atziņām un varu tās vienkārši aizņemties no sirma, dzīvesgudra kunga. Diemžēl es pat nepārliecinājos, vai visas viņa idejas iztur godīgu kritiku.

Manī bija daudz tā, ko geštaltterapijā mēdz saukt par introjektiem – nekritiski pārņemtiem citu cilvēku uzskatiem un vērtībām. Introjekti nav ne personīgā dzīves pieredze, ne pārstrādāts citu cilvēku viedoklis – tie ir kā svešķermeņi mūsu organismā. Kad šādu svešķermeņu sarodas par daudz, tie padara dzīvi ļoti smagnēju un sāk apspiest mūs pašus.

Taču liktenis mēdz parūpēties, lai mēs pieredzētu situācijas, kurās atklājas, ka arī mūsu idealizētie skolotāji ir tikai cilvēki. Pavisam negaidot pati dzīve veica sāpīgas, bet ļoti noderīgas korekcijas, atklājot, cik nedroši ir paļauties uz citu cilvēku spriedumiem un cik bieži vienās vai otrās aprindās plaši akceptēti pieņēmumi vienkārši neatbilst realitātei. Dzīve vienkārši ir citāda. Var jau cieši aizvērt acis un spītīgi turēties pie sev tuviem un pierastiem uzskatiem, bet kādā brīdī nākas padoties un ļaut dzīvei tos koriģēt...

Vēlāk sapratu: ja mani uzrunā kāda cilvēka prasme vai noteikta izpausme, ja kaut ko varu no viņa mācīties, tas nenozīmē, ka man nekritiski jāpiekrīt visam, ko šis cilvēks domā vai dara (piemēram, viņa politiskajiem uzskatiem vai viedoklim par vakcinēšanās lietderību). Tāpat apjautu, ka labs skolotājs nekad neslēpjas aiz visgudrības un perfekcijas maskas, bet ir gatavs atklāt arī savas vājās puses un pat par tām pasmieties. Spēja pārlieku nepieķerties savam svarīgumam ir būtiska nobriedušas personības pazīme. Atceros, reiz lasīju, ka nesen kanonizētais pāvests Jānis XXIII, no rītiem vannasistabā tīrīdams zobus un raudzīdamies spogulī, dažkārt esot sev sacījis: “Andželo, nu neņem sevi tik nopietni!”

Mani uzrunā skolotāji, kas uzdrošinās būt patiesi situācijās, kas varētu būt viņiem neizdevīgas. Vēl joprojām atceros vairāk nekā pirms 10 gadiem apmeklēto dzen meistara vadīto retrītu Toronto dzenbudisma centrā. Pēc viņa pirmās lekcijas cilvēki uzdeva dažādus jautājumus, un viens no klātesošajiem pajautāja: “Ko jūs domājat par sacīto tādā un tādā budistu tekstā?” Meistars nesatricināmā mierā atbildēja: “Es neesmu to lasījis.”

Vai labam skolotājam būtu jābūt izlasījušam visu, kas vien par viņa garīguma veidu ir uzrakstīts?Protams, nebūtu slikti, ja viņš zinātu pietiekami daudz, lai spētu pamanīt savas robežas. Taču daudzu biezu grāmatu izlasīšana un spēja tās citēt nebūt negarantē, ka cilvēks ir sapratis, par kādu pieredzi šīs grāmatas vēsta. Aprobežošanās tikai ar tekstiem ved pie sterila garīguma, kas ieslēgts prāta laboratorijas sienās. Mani vairāk uzrunā īsti praktiķi, un es viņiem labprāt piedodu kādus nezināšanas robus. Cilvēki, kuri neslēpj savus trūkumus, manī raisa lielāku uzticību nekā slīpētie un glumie tipi, kuriem nemitīgi jāapliecina savs intelektuālais pārākums, kuri drīzāk mirs, nekā atzīsies, ka kaut ko nezina, un, pat saskaroties ar viņiem pilnīgi nesaprotamām tēmām vai jautājumiem, noslīcinās citus vareni skanošu, bet tukšu vārdu plūdos.

Vēlāk mana skolotāja lomā nonāca visnegaidītākie cilvēki un, jā, pat dzīvnieki, piemēram, grāmatā jau pieminētais briedis. Dzīves otrajā daļā īpaši iemācījos novērtēt skolotājus, kuri mani motivēja domāt, spriest, pārliecināties, piedzīvot pašam.

No jaunības gadiem atceros kādu kungu, kurš bija “vienkāršs draudzes loceklis” (man ar kaunu jāatzīstas, ka tā mēs, garīdznieki, saucām pārējos cilvēkus baznīcā), kurš neko negrasījās man mācīt, tikai laiku pa laikam atnāca ciemos, lai padalītos ar domām, atmiņām, dzīvē pieredzēto. No šiem senajiem laikiem manī palikusi sajūta, ka tā ir, iespējams, vislabākā mācīšanas forma. Vienkārša, patiesa saruna, kuras dalībnieki ir maksimāli atvērti un pastāsta viens otram par piedzīvoto, var būt neticami dziedinoša un mainoša.

Dzīve turpināja man sagādāt pārsteidzošas un vērtīgas mācībstundas. Dažos izšķirīgos dzīves brīžos negaidīti saņēmu nozīmīgu atbalstu no cilvēkiem, kuri nepieder pie manas reliģijas. Daži, šķiet, vispār neuzskatīja sevi par reliģiskiem cilvēkiem. Tie bija gan vīrieši, gan sievietes, reizēm marginalizētu sabiedrības grupu pārstāvji. Tie bija dziļi, patiesi, mīloši un lieliski cilvēki. Dzīve parādīja, ka tādi ir visur, ne tikai manā konfesijā.

Viņi neizskatījās pēc skolotājiem un pat neiedomātos sevi par tādiem uzskatīt, bet tādi bija.

“Literatūrai nav jāizskatās pēc literatūras, un ķirurgiem nav jāizskatās pēc ķirurgiem,” raksta riska analītiķis un domātājs Nasims Talebs. Talebs atzīst: ja būtu jāizšķiras, vai doties uz operāciju pie ārsta ar koptu ārieni un brillēm sudraba ietvarā, vai pie kāda cita, kas runā vienkāršu valodu un ir ģērbies džinsos un T kreklā, viņš izvēlētos pēdējo. “Tāpēc, ka augstas klases speciālists, kurš pēc tāda neizskatās, ir gana daudz sasniedzis, lai varētu to atļauties. Ja kāds neizskatās atbilstoši savam statusam, varam būt droši: šis cilvēks ir riskējis ar savu ādu un tiešā veidā saskāries ar realitāti, kas atsijā nekompetenci; realitātei ir pilnīgi vienalga, kā kurš izskatās.”

Daži cilvēki, no kuriem esmu daudz iemācījies, man nepatika. Viņi mani kaitināja un krita uz nerviem, bet caur viņiem uz mani runāja Patiesība. Es daudz mācījos no cilvēkiem, kuri necentās man iztapt, bet godīgi un skarbi mani spoguļoja, atklājot manas ēnas.

Neticami daudz man iemācījuši arī tie dzīves skolotāji, ar kuriem ceļš krustojās uz pavisam īsu brīdi, taču daži viņu vārdi, skatiens vai vienkārši attieksme ir neaizmirstami iespiedusies man atmiņā.

Dzīve man atklājusi, ka skolotāji ir visapkārt – ka ikviens mirklis, ikviena tikšanās ir mācībstunda.Vajag tikai būt vērīgam un klātesošam. Visnoderīgākie skolotāji ir tie, kuri neaizmirst, ka viņi ir cilvēki – cilvēki ar savām robežām, un paši nekad nepārtrauc būt skolnieki.

Taču visnoslēpumainākais skolotājs mīt katrā no mums – tas, ko senās tradīcijas mēdz saukt par Iekšējo Meistaru. Uzsākot teoloģijas studijas mēs tikām brīdināti no pārāk lielas uzticēšanās sev, un šie brīdinājumi, bez šaubām, bija labi domāti. Taču daudzos no mums tie atstāja dziļas pēdas. Likās, ka īsti uzticēties nevar nekam, kas mūsos notiek, – vienmēr ir jāskatās uz kādiem citiem cilvēkiem un institūcijām un jāsagaida viņu akcepts vai noraidījums.

Mani labākie skolotāji mudināja rūpīgāk ieskatīties sevī, iepazīt sevi un mācīties uzticēties sev – un tas nemaz nenācās tik viegli. Par to esmu viņiem pateicīgs visvairāk.

Ja kāds saredz skolotāju manī, es vēlētos, lai viņš uztvertu mani tikai kā pavadoni un ceļabiedru. Es varu būt kādam noderīgs, tikai pastāstot par savu pieredzi un cenšoties patiesi atspoguļot sarunu biedru. Un, protams, esmu gatavs veltīt daudz laika, lai cilvēku brīdinātu no mehāniski pārņemtām, paša neizdzīvotām idejām un iedrošinātu aizvien vairāk paļauties uz savu dzīvi – jā, aizvien vairāk uzticēties Iekšējam Meistaram.