Pusmūža krīzes un pusmūža iespējas

Kāpēc pusmūžā daudziem no mums kļūst tik slikti? Kāpēc tik daudzi piedzīvo lielus satricinājumus? Kāda ir pusmūža krīzes jēga?

Šī pāreja dzīves vidū mums paver sāpīgu, bet unikālu iespēju pārvērtēt priekšstatus pašiem par sevi. Šajā laikā mums rodas iespēja no jauna izvērtēt savu dzīvi un uzdot biedējošo, bet vienmēr atvieglojošo jautājumu: kas es esmu, ja mani atdala no manas biogrāfijas un manis pildītajām lomām?

K.G. Jungs uzskata, ka pusmūža krīze ir likumsakarīga, dabiska un nepieciešama cilvēka dzīves izaugsmes stadija. Dzīves pusmūža krīzes satricinājumi ir apliecinājums tam, ka mūsu psihe ir vesela un spējīga uz pārmaiņām.

Jungs uzsver, ka krīzes ir “patības vēstījumi”, citiem vārdiem – tie ir labi simptomi. Viņa izpratnē patība ir dzīļu spēks, kas vēlas cilvēku aizvest līdz tādai dzīvei, kas ir viņa ierašanās pasaulē cēlonis. Patība vēlas aizvest līdz jēgai,  jo dzīve bez jēgas ir slimošana ar pašu smagāko slimību no visām iespējamajām.

Pusmūža krīze ir dvēseles sacelšanās, kuras mērķis ir atrast jēgu, dziedināšanu un viengabalainību. Līdz dzīves vidum mēs nereti dzīvojam nevis savu, bet citu (cilvēku, apstākļu, sabiedrības utt.) izdomātu vai diktētu dzīvi. Tāpēc šī sāpīgā pamošanās var kļūt par pašu nozīmīgāko un mainošāko notikumu visā mūsu dzīvē.

Dzīve ir dialektisks process, kas ietver nepārtrauktu miršanu un atdzimšanu. Cilvēks ir psiholoģiski nolemts tam, ka viņa vecajam es ir jānomirst un tā vietā jānāk jaunam.

Cilvēks dzīves vidū ne tikai var mainīties, bet tas ir viņa galvenais uzdevums. Dzīves vidus ir īstais laiks, kas būtu jāizmanto un dzīve mums pie tā arī palīdz.

Džeimss Holiss raksta: “Pusmūža krīze jeb viduspāreja ir brīnišķīga, taču nereti arī sāpjpilna iespēja labot savu identitāti. Dzīļu psihologi zina, ka izaugsmes iespējas ir atkarīgas no cilvēka prasmes internalizēt informāciju un uzņemties personisku atbildību. Ja vienmēr uztversim savu dzīvi kā problēmu, ko izraisījis kāds cits un kas “jāatrisina”, nekādas pārmaiņas nenotiks. 

Viduspāreja aicina mūs atmodināt apziņu, uzņemties atbildību par dzīves atlikušajās lappusēs aprakstītajiem notikumiem un uzdrīkstēties dzīvot tik lielu dzīvi, kādā esam aicināti.”

Vienlaikus jāatzīst, ka  sastopami neskaitāmi triviāli priekšstati vai stereotipi par to, ko pusmūža krīze nozīmē un kādai tai būtu jāizskatās. Nereti pat šķiet, ka daži cilvēki to tiecas mākslīgi izraisīt paši, lai atdarinātu citus vai rastu attaisnojumu savām dīvainajām darbībām.

Kas liecina, ka manā dzīvē tiešām sākusies pusmūža krīze? Kādi orientieri un prakses man var palīdzēt to šķērsot? Kā viduspārejā es varu palīdzēt pats sev? Un - vai es varu palīdzēt to šķērsot arī citiem? 

Par to runāsim seminārā: Pusmūža krīze: mans ienaidnieks vai draugs? Dzīves stadijas, pārejas, krīzes kā mūsu izaugsmes iespējas.

Seminārs notiks 17.-18.oktobrī, to vadīs Indulis Paičs un Juris Rubenis.