Dizains maina cilvēkus

Baltijas tīģeri gatavi jaunam lēcienam

Baltijas valstis, ko 90. gados dēvēja par Baltijas tīģeriem, ir ieguvušas otro elpu un pēc pārdzīvotās krīzes ir gatavas jau daudz augstākam lēcienam- tagad jau arī tehnoloģiskajā līmenī, integrējoties daudz plašāka reģiona ekonomikās nekā tas bija 90. gados

To intervijāBaltic Business Quarterly saka industriālā koncerna UPB dibinātājs un padomes priekšsēdētājs, arhitekts Uldis Pīlēns.

 

Kā jūs definētu, kas ir dizains?

Ja mēs runājam par dizainu, tad pirmais, kas man nāk prātā, ir integrēta attieksme pret lietām un pret vidi. Es teiktu, tas ir tas pats- teikt dizains vai integrēta attieksme pret vidi, vai ar šādu attieksmi radīta vide, produkti, pakalpojumi. Dizains ir vides konteksts, kas paplašina mūsu personību un sabiedrību. Bauhaustradīcijas ar viņu moto, ka ”forma seko funkcijai”, ir ļoti pamatīgas. Mūsdienās es to gribētu transformēt, sakot, ka ”forma seko apziņai”. Jo dziļāka ir integrācija starp cilvēku un vidi, jo spēcīgāk notiek mijiedarbība un arī evolūcijas procesi. Dizains ir daudz plašāks jēdziens par tikai arhitektūru, modi vai jebkuru citu šaurāku jomu. Dizains ir arī procesi, tajā skaitā menedžmenta procesi. Ne tuvu tā nav tikai telpiskā vai priekšmetiskā vide, bet gan arī attiecību modeļi. Kopš es ieguvu Bauhaus izglītību, es esmu dzīvojis ar “totālā dizaina “izpratni savā galvā.

 

Vācijā Bauhaus, sakarā arī šī mākslas virziena simtagdi, ir plaši apspriesta tēma. Bet kā ir Baltijā- vai mēs šeit arī kaut kur varam redzēt Bauhaus izpausmes?

Jā. Funkcionālisms ienāca pasaulē ar akcentu no Vācijas un Rietumeiropas un tas notika gandrīz  vienlaikus ar konstruktīvisma tendencēm no Krievijas. Tie ir divi strāvojumi, kuru ilglaicība, neskatoties uz to, ka tagad mēs esam piedzīvojuši arī postmodernisma laikmetu, un nu jau saskaramies ar pēcpostmodernisma laiku, ir ļoti nozīmīga. Abi šie virzieni ir izraisījuši daudzas tehnoloģiskās un arī sociālās uzvedības revolūcijas - vides dizains caur tiem kļuva pieejams plašiem sociāliem slāņiem. Saprotams, ka pret tiem bija arī pretreakcija, kas izpaudās kā antifunkcionāla  un antikonstruktīva pieeja, tajā skaitā arhitektūrā, interjeros, dizainā un attieksmē pret šiem strāvojumiem. Sākās tā sauktais post- postmodernisma laikmets, kas visu apšaubīja. Es gan gribētu teikt, ka funkcionālisms arī tagad nav miris, vienkārši tas ir iedzīvojies nākamajā, augstākā integrācijas līmenī, kurš apvieno telpu, vietu un filozofisko pieeju. Ir mainījušās cilvēka attiecības ar vietu un telpu, un tāpēc arī evolūcija var notikt tālāk.

 

Kā jūsu jaunais projekts Integrālās Izglītības Institūts iekļaujas šajā evolūcijā?

Protams, šajā projektā ir ļoti daudz no manas funkcionālisma skolas - tīrie materiāli un tīrā tehnoloģija. Tur ir kaut kas arī no kinētiskās mākslas, kas savukārt nāk no konstruktīvisma virziena, piemēram, šīs ēkas paceļamais jumts. Tur ir arī lietas, kas raksturīgas Bauhaus- taisnstūra, trīsstūra un apaļās formas. Tur ir arī ļoti daudz no gaismas tēmas, kas arī bija viena no Bauhaus ieviestām līnijām- Bauhaus fotogrāfijās mēs daudz redzam gaismas un ēnas spēles. Integrētība, kas veidojas no cilvēka un vides. Integrālās Izglītības Institūts (I3) ir relatīvi askētiska ēka no arhitektūras viedokļa- betons, stikls, metāls un koks. Redzēsim, kā tur viss kopā izveidosies arī no interjera viedokļa. I3 ēkai ir klasiska pieeja, tomēr ir skaidri redzams, ka tā vairs nav pagājušā gadsimta 20. vai 30. gadu būve. Tajā ir kaut kas no Gropiusa totālā teātra pieejas- ēkai ir olas forma (plānojumā). Taču šajā formā ir arī dziļš simbolisms- ola ar savu čaumalu, ko parāda ēkas matētie stikli tai visapkārt. Mēs zinām, ja olas čaumalu saplēš no ārpuses, tad tās ir vēl nedzimušas dzīvības beigas, taču, ja čaumala tiek saplēsta no iekšpuses, šajā gadījumā ar I3 mentoru palīdzību, tad tas ir jaunas dzīvības sākums- un I3 gadījumā tas nozīmē apziņas izaugsmes, transformācijas iespēju. Iekšpusē institūta ēkai ir lielāks blīvums nekā ārpusē- iekšpusē (ēkas kodolā) ir betons, apakšā ir meditācijas telpas, augšā ir bibliotēka. Atvērtība tiek panākta caur bezrāmja stikliem un no Vācijas vestām stikla kolonnām, kā arī ar atveramo kinētisko jumtu virs bibliotēkas. Tās ir tēmas, kas turpina manu Bauhaus skolā iegūto izglītību. Līdz ar to es varu teikt, ka Bauhaus zīmogs arī uz manas personības attīstību ir ļoti spēcīgs.

 

Visa I3 misija ir transformēt cilvēku un atvērt viņu jaunām pieredzēm?

Jā, un transformēts cilvēks nozīmē atkal jaunu attieksmi attiecībā uz apkārtējo vidi. Lai gan transformatīvie procesi vidē un sabiedrībā jau ne vienmēr notiek tikai pozitīvā virzienā. Piemēram, šobrīd aktuālā cilvēces saaugšana ar modernajām  tehnoloģijām (mākslīgais intelekts, biotehnoloģijas, nanotehnoloģijas). Es nedomāju, ka šiem procesiem, ja līdzi nemainās mūsu apziņa, ir tikai pozitīvas blaknes, šīm tehnoloģijām esot tikai kā jaunu iespēju avotam, jo arī šīs tehnoloģijas transformē cilvēku . Atgriežoties pie dizaina tēmas, es gribētu uzsvērt, ka šī mijiedarbība ir liela- cilvēks transformē dizainu un dizains transformē cilvēku- ne vienmēr pozitīvā virzienā un tad iestājas revolucionāri un reakcionāri posmi, taču kopumā šī transformācija spirālveidīgi turpina attīstīt cilvēci.

 

Ko cilvēki mūsdienās pieprasa dizainā? Kā šīs jaunās sabiedrības prasības izpaužas šodienā?

Agrāk, piemēram, renesanses laikmetā arhitektūra un vizuālā māksla bija avangardā un bija sabiedrības virzītājspēki. Literatūra un mūzika sekoja tikai pēc tam. Tagad ir elektroniskās vides un interneta laikmets, kad mēs varam dzīvot iedomātajā virtuālajā vidē. Līdz ar to arhitektūras loma definitīvi mazinās. Šobrīd gan arhitektūra, gan dizains ir kļuvuši sintaktiski, tātad dod pieskārienus, līdzīgi kā tas ir mūzikā. Protams, mūzika šajā ļoti individuālajā un anonīmajā pasaulē tagad var ieņemt galveno lomu, apsteidzot literatūru, dizainu un arhitektūru. Lielisks piemērs šīm izmaiņām ir 18. gadsimtā būvētie operas nami, kas tika veidoti tādā veidā, lai varētu daļēji pildīt arī šodienas dzeltenās preses funkcijas. Tā bija vieta, kur putukrējuma sabiedrība varēja sevi izrādīt un citus apskatīt un tam bija liela nozīme, kurš sēdēja pirmajā ložā, kurš otrajā- tāpēc arī balkoni bija vērsti viens pret otru, lai pilnvērtīgi šo sevis atrādīšanas un citu apskatīšanas funkciju varētu pildīt, ieskaitot karaļa un lordu ložās sēdošos. Šodien tas viss šādā līmenī vairs nav nepieciešams, jo ir vesela kaudze dažādu mediju, kur šādu informāciju smelties un iedomātās hierarhijas sabiedrībā mūsdienās tiek būvētas caur virtuālo pasauli. Līdz ar to arhitektūra kļūst nosacīti piezemētāka un funkcionālāka. Taču arhitektūra joprojām piedalās cilvēka apziņas transformācijas procesos- vienalga pozitīvi vai negatīvi. Es nedomāju, ka tuvākajās desmitgadēs arhitektūra var atgriezties tajā vadošajā pozīcijā, kādā tā atradās renesanses laikā, jo ir izmainījusies gan informatīvā, gan komunikatīvā vide, bet kā personības pagarinājuma dimensija arhitektūra joprojām turpinās spēlēt nozīmīgu lomu. Tas, kādā vidē mēs dzīvojam, veido mūs un mēs savukārt reflektējam atpakaļ uz vidi, to arvien tālāk izmainot.

 

Vai variet minēt konkrētus piemērus?

Jo vairāk mēs šodien atveram cilvēkiem pasauli, jo plašāki ir dažādi saņemtie impulsi. Kaut vai tas pats pieminētais Bauhaus laiks- viņā nebija, piemēram, Indijas inspirācijas kaut vai tāpēc, ka nemaz nebija tik viegli tolaik uz Indiju aizbraukt. Šobrīd cilvēks 10 stundu laikā fiziski var nonākt jebkurā kontinentā un sociālie tīkli piedāvā momentānu nepastarpinātu iespēju bagātināties no visas pasaules kultūrām. Integratīvās kultūras aina, ko mēs ļoti labi redzam arī inovatīvās virtuvēs, kur Eiropas ēdieni un garšas apvienojas gan ar Taizemes, gan Japānas, gan ar daudzu citu tautu virtuvēm, veido ļoti interesantas gan garšas, gan dizaina līnijas un pat garšas kārpiņu simfonijas. Tas pats notiek arī literatūrā un arhitektūrā, dizainā un modē. Augsta līmeņa tehnoloģijas šobrīd ir pieejamas praktiski visā pasaulē, kas vēl nesen nebija vienādā līmenī iespējams. Tādējādi mēs varam smelties arī no tūkstošgadīgām  tradīcijām un paņēmieniem no visas pasaules, ieviešot tās modernā tehnoloģizētā vidē. Līdz ar to šis ir ļoti interesants laiks. Es negribētu to dēvēt par postmodernismu, tas jau ir laiks pēc postmodernisma. Tā ir jaunā, integrētā funkcionalitāte ar pavisam savādāku konteksta dziļumu un platumu, kas sevī iekļauj visu pasauli, krietni pārsniedzot vienas kultūrtradīcijas vai reliģijas robežas. Ļoti strauji veidojas tāds globālu ietekmju mikslis. Eiropā mēs daudzās sfērās redzam, piemēram, Indijas ietekmi un Indijā savukārt mēs redzam Eiropas kultūras ietekmi. Arī Japānā, lai gan tā ir ļoti konservatīva valsts, ir stipri izjūtama, piemēram, franču, itāļu vai vācu ietekme un, iepējams, vēl vairāk ir izjūtama Japānas ietekme uz Eiropas kultūrtelpu visdažādākajās jomās… Pasaule ir kļuvusi daudz platāka un interesantāka un ar daudz vairāk iespējām profesionāļiem, uzņēmējiem iegūt savu vietu ne tikai lietu un priekšmetu pasaulē, bet arī tehnoloģiju un pat menedžmenta procesu  pasaulē. 3D drukāšana, piemēram, ļauj kāda dizainera vai arhitekta galvā radušos lietu izdrukāt jebkurā pasaules malā. Agrāk bija tā, ka Francijā,  Itālijā vai Vācijā radušās kultūras vai mākslas inovācijas uz Latviju atnāca pēc 30, 40 gadiem, 17. gadsimtā varbūt bija vajadzīgi pat simts gadi šādu impulsu, lietu un stila līniju pārnesei starp valstīm un tad tās caur amatniecības un tehnoloģiju pieejamības prizmu ieguva savu modificēto virzienu konkrētā ģeogrāfiskajā vietā. Toties tagad tas viss ir iespējams gandrīz 1:1 laikā un telpā, un arī vienādā tehnoloģiskā ietilpībā. Tas nozīmē, ka tagad ir arī pilnīgi jauna pieeja mūsu mācīšanās procesiem. Ja agrāk tie notika tādā kā baciļu izplatīšanās ceļā, no epicentra tiem lēnām ceļojot uz tālākām perifērijām, tad šobrīd gan pozitīvie, gan negatīvie baciļi pasauli var pārņemt vienlaicīgi ar nelielām atšķirībām tikai mentalitātes kodolos. Jāņem vērā arī to, ka urbānās vides ļoti miksē cilvēkus, lauku vidēs šis reakcijas, intensitātes un piesātinājuma laiks ir nedaudz ilgāks. Kur vide ir ļoti blīva, tur šis reakcijas laiks ir ļoti straujšs un ideju sacensību rezultātā iegūtas mutācijas veido arvien jaunas un jaunas kombinācijas. Šis ir ļoti interesants, aizraujošs un inovatīviem cilvēkiem un kompānijām ļoti piemērots laiks, lai nevis baidītos no pasaules sarežgītības, bet gan meklētu  savu vietu šajā pasaules sarežģītībā.

 

Līdz ar to mūsdienās runāt par īpašu Baltijas dizainu vai jebko citu specifiski ģeogrāfiski norobežotu īsti vairs nevar?

Var tikai mentālajā plaknē, bet ne vairs tehnoloģijās vai inspirācijās. Ja mēs runājam par 19. gadsimta Baltijas dizianu, tad tā līnijas bija ļoti skaidras, kurās bija saskatāma gan Rietumeiropas, gan Krievijas ietekme. Āzijas reģiona pat neliela ietekme tolaik nebija novērojama, bet šobrīd mēs vairs tā nevaram teikt un impulsu līmenī var mijiedarboties visa pasaule. Tie impulsi nenāk vairs tikai no ģeogrāfiskām vietām, tie nāk arī caur dažādām cilvēku nodarbēm, piemēram, caur mūziku vai literatūru. Arī no filmām mēs varam smelties iedvesmu interjeriem un savā ziņā tādējādi filmas ieplūst arī dizaina un arhitektūras izglītības programmās. Informācijas nesēji var būt ļoti dažādi un nākt no ļoti dažādām vietām, un tādējādi kāda japāņu filma var mūsu arhitektus un dizainerus šodien ietekmēt vairāk nekā kaut kas tepat kaimiņos radīts. Cita lieta ir tradīcijas un spēles nosacījumi tehnoloģiju pielietojamībā, tas nozīmē, piemēram, normatīvos aktus kā būvnormatīvus vai lietošanas instrukcijas- te valstis, kas jau ilgstoši ir dzīvojušas ar tehnoloģijām, ir labāk pielāgojušas savu normatīvo vidi digitalizācijas un moderno tehnoloģiju lietošanai. Līdzīgi tas ir arī arhitektūrā un dizainā. Es pats atceros no 90. gadiem, kad koka pielietošana arhitektūrā zināmā mērā bija tāda kā tabu tēma, jo no sociālisma laika bija pārņemti PSRS ugunsdrošības nosacījumi, kuriem prioritāri bija jāsargā nevis cilvēks, bet gan sociālistiskais īpašums. Automātiski tie noveda pie tā, ka sargāt betonu no ugunsnelaimes bija vieglāk nekā koku. Taču, mainoties mūsu šodienas kultūrtelpai, Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, visnozīmīgākais ir cilvēku evakuācijas ātrums un vadošās ir tehnoloģijas, kas nodrošina visātrāko evakuāciju. Tādējādi koks un citi materiāli, kas nav tik izturīgi ugunsgrēkos, ir ar lielāku iespējamo izmantošanu, tajā skaitā no koka tiek būvētas arī daudzstāvu mājas. Šis tradīciju sajaukums un tradīciju ieviešanas ātrums ir kā ielejot glāzē zilu un nekrāsainu šķidrumu, kas savstarpēji ir atdalīti ar dzēšlapu. Šo dzēšlapu no glāzes lēnām izceļot, mēs varam redzēt, kā ar zilu tinti iekrāsotais šķidrums lēnām ieplūst tajā pusē, kurā bija nekrāsains ūdens- sākumā tā ir punktveida ienākšana, bet pēc tam abas puses saplūst un viena no otras ietekmējas. Tas pats šobrīd ir redzams arī starpkultūru sadarbībā. Arī mums, strādājot Skandināvijā, vēl pirms 15 gadiem neiespējams šķita 3k (UPB kompānijā dzimusi ideja par betona, metāla, stikla konstrukciju piedāvāšanu pasūtītājam kā vienu vienotu 3 konstrukciju paketi – red.) koncepts, bez tam šo kopumu piedāvājot arī kā paketi-būvniecība kopā ar servisu un projektēšanu. Tā nebija tradīcija, pirkt no apakšuzņēmējiem pilnu komplektu. Šobrīd tā ir ikdiena un tādējādi arī Skandināvijas būvniecība un tehnoloģiju puse ir padarīta ievērojami vienkāršāka un drošāka. Savukārt mēs esam bagātinājušies ar skandināvu domāšanas veidu, piemēram, dažādās kompozītkonstrukcijās kā metāls un betons vai arī no Vācijas pieredzes aizgūstot  kompaktās koģenerācijas stacijas, kuras mēs Latvijā ražojam. Šīm koģenerācijas stacijām ir arī īpaši pielāgots dizains, ar skaņas un uguns izolācijām Latvijas karoga sarkanajā krāsā un tās ir ar UPB brendu.  Protams, ļoti svarīga ir arī tehnoloģiju savietojamība šo staciju iekšpusē, kam ir jābūt pēc labākajiem dizaina principiem. Tas ir līdzīgi kā paceļot labākajām Audi vai Mercedes mašīnām motorvāku, var ar īstu baudījumu vērot, cik kompakti un pārdomāti ir izvietotas tehnoloģijas- tur nav vairs nekādu jautājumu ne no servisa, ne dizaina vai mārketinga viedokļa.

 

Pieminējāt digitalizāciju un atšķirīgu valstu pielāgošanos šiem procesiem. Rietumeiropā tieši Baltijas valstis nereti uzskata par šīs jomas pionieriem. Kāds ir jūsu viedoklis?

Baltijas valstis no ģeorgāfiskās un kultūrtelpas jēdziena viedokļa, protams, ir vienota telpa, bet industriālās ietekmes un tradīcijas te ir  atšķirīgas. To ir vērts ņemt vērā. Ja mēs skatāmies uz Lietuvas vēsturi, mēs nevaram neredzēt lielo Polijas ietekmi un arī šodien mēs redzam, ka Polijas tirgus priekš Lietuvas ir ļoti nozīmīgs. Tāpat kā ziemeļos mēs nevaram neredzēt Somijas un Igaunijas tuvību pat tajos laikos, kad šīs valstis šķīra dzelzs priekškars. Protams, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Somijas ietekme gan uz Igaunijas investīciju, gan biznesa un pat dizaina vidi bija ļoti iespaidīga. Savukārt par Latviju ir jārunā nedaudz savādāk, jo mums tiešā veidā (arī no attālumu viedokļa) nav robežas ar lielu Rietumeiropas vai Skandināvijas ekonomiku vai lielu kultūras telpu. Toties mums ir multikulturāla ietekmju integrēšanas  pieeja un vēsturiskā pieredze. Ja mēs skatāmies sev apkārt, mēs redzam sauszemes robežas ar Krieviju, Baltkrieviju, Igauniju, Lietuvu un pāri jūrai mums tuvumā ir Zviedrija. Arī baltvācu tradīcijas mēs Latvijā pazīstam visspēcīgāk, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm. Šīs visas ietekmes uz mums ir izpaudušās varbūt nedaudz sarežģītākā un integrētākā formā nekā Lietuvā un Igaunijā. Un visas šīs ietekmes atstāj šodien savu efektu gan uz industrializāciju 4.0 Baltijas valstīs, gan arī uz impulsiem, no kuriem notiek trīs Baltijas valstu tuvošanās šim jaunajam tehnoloģiskajam laikmetam. Lietuva tam tuvojas no pārejas perioda laikā saglabātās industrijas skatpunkta, man ir labi pazīstami Lietuvas uzņēmēji, piemēram, no “Vilma” magnetafonu rūpnīcas, kur šīs ražošanas tradīcijas atšķirībā no Latvijas pārejas gados nepārtrūka. Tādējādi šīs saglabātās tradīcijas nes Lietuvu tālāk industriālās vides digitalizācijas virzienā. Igaunija ar savu e-valsts un digitālās valsts reklāmu ieguva sev citu virzienu, industriālo potenciālu mēģinot kāpināt caur IT nozari. Latvijā ir abu šo ietekmju sajaukums. Mēs strādājam gan ar savām no 19. gadsimta nākušajām industriālajām tradīcijām, jo ir arī industrijas, kas šeit savas pozīcijas ir saglabājušas un turpinājušas attīstīties, gan ar jaunajām tehnoloģijām.

 

Vai variet minēt kādu piemēru, kur šī kombinācija izpaužas?

 Piemēram, UPB industriālais koncerns savulaik attīstījās kā jauna industrija tukšā vietā. Līdz ar to mēs varam Industrijā 4.0 ienākt ar abām šīm līnijām- ar modernāko tehnoloģiju līmeni, piemēram, MB grupā, ar mobilām dzelzsbetona rūpnīcām, ražojot pēc konveijera tehnoloģijas līdzīgi kā autobūvē, gan arī no IT perspektīvas, veidojot mūsu industrijām programmatūras. Arī UPB pats izveidoja programmatūras, izejot no savas industriālās pieredzes, kuras tagad ir noderīgas arī mūsu konkurentiem plašā ģeogrāfijā, ieskaitot Vāciju, Spāniju un citas valstis. Pirms 15 gadiem, kad sākām koncentrēties uz eksportu, mūsu mērķis bija iziet pasaulē, iegūt pasaules know-how attiecībā uz dizainu, mašīnbūvi un būvniecību, atnākt ar šīm zināšanām atpakaļ uz Latviju un mēģināt tās implantēt Latvijas telpā, plus ar šo implantēto know-how iet atkal uz ārpusi- pēc būtības jau otrajā aplī, varot piedāvāt servisa pakalpojumus jau augstākā līmenī. Piemēram, ar vācu ietekmi fasāžu būvniecībā mēs varējām būvēt tālāk šīs fasādes Lielbritānijā, Islandē un Zviedrijā, un mēs tur bijām gaidīti, jo, ja mēs varējām izturēt konkurenci Vācijas tirgū un spējām adaptēt šīs tehnoloģijas, tad mēs bijām augsti vērtēti arī citās valstīs, kuras labprāt gribēja uzņemt šīs zināšanas un savukārt mēs varējām turpināt attīstīt savas programmatūras, kuras nevarēja izstrādāt lielie sistēmpiegādātāji, kas nav tik integrēti ražošanas vidē. Līdz ar to te jau mēs varam runāt vēl par citu dizaina aspektu- IT dizainu programmatūras līmenī.

Līdz ar to ietekmes ir dažādas, bet galā tās atkal miksējas kopā. No ietekmju viedokļa nav jēgas domāt robežu kategorijās, ir jēga domāt industriju kategroijās, kuras ir nonākušas avangardā vai ir palikušas arjergarda pozīcijās. Tā ir šodienas jaunā dizaina domāšana, kas atbilst manis minētajai “forma seko apziņai“ filozofijai. Ja tu esi savā idnsutrijā priekšējās rindās, tev ir pieejama labākā iespējamā pasaules ietekme. Ja esi savā industrijā arjergardā, neatkarīgi no ģeogrāfijas, tad tu esi spiests cīnīties ar sekām, kas izriet no šīm atpalicēja pozīcijām.

 

Ārzemnieki bieži prasa skaidru definīciju, ko jūs, latvieši, varat piedāvāt? Lietuvieši vairāk sevi pozicionē industrijā un autobūvē, igauņi atkal kā e-valsts, bet Latvijas stāsts bieži vien nav līdz galam skaidrs.

Tāpēc, ka Latvijas stāsts ir nedaudz sarežģītāks, jo visi tiešie robežkontaktu stāsti ir vienkāršāki. Viens inspirējas no otra un tas ir diezgan acīmredzami. Latvijas variantā ir kādi seši saskarsmes punkti vienlaicīgi un tāpēc šis ietekmju mikslis ir savādāks. Un, iespējams, ir vajadzīgs arī nedaudz vairāk laika, lai varētu ieraudzīt to buķeti un krāšņumu, kas šeit veidojas no vairāk ingredientiem nekā mūsu kaimiņvalstīm. UPB nodarbojas arī ar betona maisīšanu- kas ir betons? Primitīvi skatoties, smiltis, cements un šķembas. Taču, ja vēl tur tiek pievienota dažāda ķīmija kā plastifikātori, tad mēs varam dabūt betonu, kas jau ir līdzīgs metālam pēc savas uzbūves, formas un konstrukcijas. Šādi mēs varam paskatīties arī uz Latvijas stāstu, šeit miksējas ietekmes ar platāku ģeogrāfiju un platāku kultūrtelpu, un Latvijas gadījumā citu ietekmes nav nolasāmas tik perfekti kā Igaunijā un Lietuvā. Mēs zinām, ja formulā ir viens nezināmais, tas ir sarēķināms lielums, ja divi nezināmie arī vēl var sarēķināt, ja trīs jau vairs nesanāk un ar četriem tas vispār jau kļūst bezcerīgi. Tāpēc mums te ir jāskatās no nākotnes potencialitātes un es redzu Latvijai, taču arī Baltijai kopumā, ļoti augstu nākotnes potencialitāti. Galvenais ir nosargāt savas ģeopolitiskās pozīcijas kaut vai tādā līmenī, kā tās ir šobrīd un turpināt integrācijas procesus Eiropā un industrijā 4.0. Tas ir virziens, kam visā Baltijā ir jākļūst par vienotājspēku, jo industrija 4.0 jau nenozīmē tikai vienkāršu datorizāciju vai tehniskās komponentes, tā ir mentalitātes maiņa, pieslēdzot arī kooperatīvās komponentes un kooperatīvo konkurenci. Līdz ar to paralēli ar tehnoloģiju ieviešanu ir jānotiek arī apziņas maiņas procesam, jo tehnoloģija viena pati neko būtiski nemaina. Un ir svarīgi ne tikai investēt jaunās tehnoloģijās, bet arī adaptēt cilvēcisko faktoru atbilstoši šīm izmaiņām- gan robotiem, gan tiešsaistes datu pārnesēm un dažādām citām programmām. Tas ir daudz svarīgāks darbs nekā nopirkt tehnoloģiju un šis ir ļoti savlaicīgi ejams ceļš.

 

Jūs teicāt, ka saskatāt Baltijai lielu potenciālu, lai gan par šejieni nereti ir dzirdēts viedoklis, ka esam mazs un neiteresants tirgus.

Es vilkšu atkal paralēles ar gastronomiju- šobrīd Rīga ir kļuvusi par Baltijas gastronomisko metropoli daudziem tūristiem, kas brauc uz pagarināto nedēļas nogali tieši gastronomiskās kultūras dēļ. Es negribu teikt, ka Zviedrijā vai Vācijā nepietiekami ir pārstāvēta inovatīva gastronomiskā kultūra ar visiem Michelin restorāniem. Taču apskatot visu gastronomiskās industrijas kopumu-proporcija inovatīviem restorāniem  šķiet tur ir ievērojami mazāka nekā Latvijā. Ja mēs šo gastronomijas piemēru pārnesam uz industrijas vidi, tad lielajām industriālajām nācijām bieži vien ir iesīkstējušas tradīcijas, kas traucē saskatīt potenciālu jaunās, inovatīvās lietās. Konkrēts piemērs- digitalizācijas infrastruktūra. Vācija šajā jomā ir atpalikusi un tai skaitā Latvijas kompānijas forsāžas režīmā Vācijā rok kabeļus, lai tādā veidā palīdzētu vāciešiem nokavēto atgūt. Tādas vietas, kur nav kvalitatīvu un ātru mobilo sakaru, Vācijā joprojām ir nesalīdzināmi vairāk nekā Baltijā. Tie ir piemēri, kas parāda mūsu iespējas un attīstību kaut vai tāpēc, ka mums nav tik spēcīgas pagājušās desmitgadēs iesakņojušās industriālās tradīcijas un sistēmas. Šajā gadījumā tā ir Baltijas priekšrocība. Jā, varbūt kādā citā aspektā mums pietrūkst pieredzes, taču mums ir lielāka gatavība un atvērtība jaunajam. Labas vadības rokās tā sauktie Baltijas tīģeri, ko mēs pazīstam no 90. gadiem, tagad var uzrādīt otro elpu jau daudz augstākā tehnoloģiskajā līmenī nekā iepriekš, integrējoties daudz plašāka reģiona ekonomikās nekā tas bija 90. gados. Arī UPB 28 gadu pieredze rāda, ka tas ir pilnībā reāli, mēs sākām no nulles un tagad esam  industriāls tehnoloģiskais koncerns ar relatīvi augstu digitalizācijas pakāpi. Baltijā mums varētu būt viens no visaugstākajiem inženiertehniskajiem potenciāliem, kas apvienots vienā juridiskajā vienībā. Ļoti daudz tradicionālu uzņēmumu Skandināvijā un Vācijā, noklausoties mūsu stāstu, atzīst, ka mūsu sasniegumi ir iespaidīgi. Jā, bieži vien viņiem ir lielāks apgrozījums un simts gados mērāmas tradīcijas, taču viņi nevar uzrādīt tādu dinamiku, kāda mums ir bijusi 28 gados. Ar to es gribu teikt, ka Baltijas spēja pielāgoties jaunajam ir ar milzu potenciālu un mēs to varam pielietot gan Skandināvijas, gan Lielbritānijas, gan Rietumeiropas- Vācijas virzienā. Tāpat arī Baltkrievijas un Krievijas virzienā, kas ir šobrīd juridiski sarežģītāk, taču mēs atrodamies šajā ģeogrāfiskajā vietā, esam te sadzīvojuši simtiem gadu un, acīmredzot, arī sadzīvosim. Ekonomiskā integrācija ir ļoti svarīga un mums te ir savs domāšanas veids un virziens, kādā mēs varam uzbūvēt jēgpilnu un uz nāktoni vērstu attīstību. Tas ir citādāks nekā valstīm, kas atrodas citā ģeogrāfiskā vietā, ar citiem kaimiņiem. Mums ir nepieciešama citāda pieeja, lai mēs savu potenciālu varētu pilnvērtīgi izmantot.  

 

Jūs rakstāt savā grāmatā “mans uzņēmēja kods”, tu nedrīksti skatīties atpakaļ, ja gribi plānot savu nākotni.

Tieši tā, ir svarīgi saskatīt mūsos piemītošo, bet bieži neiedarbināto intuīciju. Instinkti ir mūsu pagātne, jo tā ir evolūcijas gaitā iegūtā pieredze un bez instinktiem mēs nevaram izdzīvot. Paļaujoties tikai uz prāta diktātu mums draud gan nosalšana, gan pārkaršana, gan simtiem citu problēmu. Prāts- tā ir šodiena- mūsu pieredze, ko iegūstam gudrās skolās, komunicējot ar citiem vai pašizglītojoties, bet prāts nevar ieiet nākotnē. Prāts var operēt tikai ar savu līdzšinējo pieredzi, liekot kopā dažādus pagātnes pieņēmumus. Nākotnē mēs varam ieiet tikai caur intuīciju, kas ir nākotnes māksla un liek mums savādāk paskatīties uz mūsu līdzšinējo dzīvi un spējām, jo, ja nākotnē ieskatīsimies tikai caur prāta vai analītisko dimensiju, mēs šodienas problēmas vienkārši pārnesīsim uz nākotni, taču risinājumu tām tā arī neredzēsim. Analoģiski tas šobrīd notiek Eiropas politikā. Mēs sen jau esam nākamajā līmenī un runājam nākotnes kategorijās. Varbūt pat nav nekādas krīzes eiropeiskajā domāšanā, bet tas, ko mēs uzskatām par krīzi- parlamentāro krīzi, lielo partiju krīzi, populisma krīzi vai Eiropas Komisijas nespējas krīzi, patiesībā ir signāli par jaunas sistēmas veidošanos. Ja mēs šobrīd to diagnosticējam kā nelielu krīžu kopumu vecajai sistēmai, tad mēs notiekošo novērtējam kļūdaini. Mēs šobrīd piedzīvojam pirmos simptomus jaunas sistēmas nepieciešamībai kopējā Eiropas telpā. Ja mēs šādi uz to paskatāmies, tad esošās krīzes var būt arī izaugsmes pavadoņi. Tāpēc svarīgi ir paskatīties uz lielo ietvaru visam, bet esošie satricinājumi liecina vienkārši par to, ka mēs nākotnei neesam gatavi. Krīžu simptomi, manuprāt, ir jāuzskata par nākotnes veidošanos, nevis jāmēģina nākotnē ievilkt pagātne.

 

Līva Melbārzde

Baltic Business Quarterly, Winter 2020