Kā pašam nekļūt par vīrusu. Saruna ar Juri Rubeni

2020. gada 27. marts.

SestDiena, žurnāliste Lauma Spridzāne.

Pirmais šoks par strauji pasauli pārņēmušā vīrusa izplatību pamazām sāk norimt, taču tā vietā daudziem stājies apjukums un varbūt pat vēl lielāka panika, jo nav skaidrs, kā sadzīvot ar mūsdienu pasaulē jau labu laiku grūti iedomājamiem ierobežojumiem. Ne vienam vien tie likuši krietni mainīt paradumus un pārvērtēt prioritātes vai pat pilnīgi apstāties līdz šim, šķiet, nebeidzamajā ikdienas skrējienā. Ko darīt, kā, saglabājot veselo saprātu, tikt galā ar pārmaiņām un varbūt pat kaut ko gūt no tām?

Šis ir brīdis, kad svarīgi nepazaudēt realitātes lielo bildi un nevis piesārņot sevi ar sazvērestību teorijām, bet, tieši otrādi, – censties paplašināt redzesloku, norāda Integrālās izglītības institūta programmas direktors, kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis. Ar ieteikumiem, kā labāk tikt pāri šādām negaidītām krīzes situācijām, viņš aicina būt uzmanīgiem, jo šādos gadījumos nekad viens un tas pats nederēs pilnīgi visiem. Taču ārējās izolācijas apstākļi var izrādīties pat ļoti labs laiks, lai pārstātu bēgt no varbūt jau sen sevī nēsātiem jautājumiem un paskatītos ne tikai uz pasauli, norisēm un lietām apkārt, bet arī sevi pavisam no cita skatpunkta.

"Es domāju, ka tas mums ir ļoti labs pārdomu brīdis," uzsver Rubenis un aicina arī uz Lieldienām šogad raudzīties kā uz iespēju.

Kā jūs izjūtat šo brīdi, kā izskatās pasaule apkārt?

Izjūtu to ļoti personiski, jo paradoksālā kārtā februāra beigās smagi saslimu un man tikko aiz muguras ir ļoti nopietna triju nedēļu slimošana, kādu sen neatceros. Slimošanas sākuma daļā man laiku pa laikam naktī bija grūti ar elpošanu, tad bija jāpieceļas un jāpasēž kādu stundiņu vai divas, piemēram, no vieniem līdz trijiem naktī, iekams atkal varēju atgriezties gulēt. Tie ir tādi ļoti vērtīgi brīži, kad tu padomā par lielajām tēmām, par citiem cilvēkiem, par sevi. Tieši šajā manas slimošanas kulminācijā sākās arī visa intensīvākā notikumu plūsma Eiropā [saistībā ar Covid-19] – sāka vērt ciet robežas, parādījās lielie statistikas skaitļi. Tā ka es to varēju sajust ļoti personiski – ko tas nozīmē, kad ir tiešām grūti, kad mazliet pašūpojies uz tās robežas.

Varbūt tas ir brīdis, kad apstāties.
Šiem brīžiem vienmēr ir divas puses. Ir nepatīkamā puse, jo mēs neviens negribam slimot, neviens negribam nonākt situācijās, kas parāda, cik maz mēs kontrolējam. Vai varbūt pat neko nekontrolējam. No otras puses, ja nekad nenonākam tādās situācijās, mēs turpinām dzīvot ilūzijās, nicīgi izturoties pret tēmām, par kurām būtu vēlams visiem padomāt.
Respektīvi – ļoti tālu prom no īstajiem, lielajiem jautājumiem: ko nozīmē mana dzīve? Vai es daru to, kas man jādara? Un – kas man īsti būtu jādara?
Jūs par vienatni, klusuma laiku katram pašam ar sevi, pat savā ziņā izolēšanos esat daudz runājis un uz to iepriekš aicinājis. Kas, jūsuprāt, tagad, kad tas piespiedu kārtā ir jādara visiem, cilvēkiem tajā ir visgrūtākais?

Vispirms jāuzsver, ka cilvēkam nepieciešams gan laiks vienatnē, gan arī laiks saturīgai, jēgpilnai komunikācijai ar citiem. Abas lietas ir vajadzīgas. Parasti mēs izvairāmies no vienatnes, mēģinām savu iekšējo tukšumu, deficītu kompensēt ar ārējām, seklām attiecībām.
Cik ironiski, ka tagad robežas aizveras, lidmašīnas nelido. Ar lētajām lidsabiedrībām tu vari nemitīgi riņķot apkārt globusam. Ja tevī mostas nemiers, tu vari censties no tā izvairīties, aizbraukt vēl un vēl tālāk. Apgrābstīt kaut ko virspusēji tā vietā, lai varbūt pasēdētu, iepazītos ar sevi, pavērstu uzmanību uz iekšpusi.

Bet jūs arī uzsverat, ka tas parasti nemaz nav viegli. Kur tad meklēt spēku ar to visu tā pēkšņi tikt galā? Kas ir labākais veids, kā to darīt?
Protams, dažkārt pirmā sajūta var būt ļoti biedējoša, pat izmisīga, jo tev liekas, ka tu esi no visiem nošķirts, tu nevari nevienu sastapt. Bet mūsu dvēselē, psihē, mājo milzīga pasaule, milzīgi resursi! Ja mēs mācāmies mazliet vairāk iepazīties paši ar savu iekšējo pasauli, mums ir iespēja piedzīvot, ka būt ar sevi, – jā, tas ir izaicinoši, bet arī ļoti interesanti! Tur ir liels skaistums, lielas iespējas. Iepazīstot savas dvēseles dzīles, tu pieredzi, ka caur tām tu nemitīgi esi vienots ar pilnīgi visu realitāti. Šādā nozīmē – tu nekad neesi un nevari būt viens! Tas nozīmē, ka spēcīgākais atbalsta punkts katram cilvēkam ir nevis ārpusē, bet iekšpusē. Tur tu vienmēr esi drošībā. Tas īstenībā ir kaut kas vienreizējs, bet – jā, tas ir jāmācās. Līdzīgi kā dzīves pirmajā daļā cilvēkiem ir jāmācās komunicēt ar pārējiem, kas arī ir ļoti svarīgi.

Jūsuprāt, cilvēki no šīs piespiedu apstāšanās, piespiedu mācības, ja to tā var nosaukt, kaut ko paņems sev līdzi? Šis – daudziem varbūt pat tiešām pilnīgā vienatnē pavadītais – laiks pēc tam kaut kā atsauksies uz viņu dzīvesveidu, uz to, kā uztvert pasauli, sevi un visus pārējos pēc šīs krīzes?
Tas ir atkarīgs no katra paša. Vismaz es bieži esmu piedzīvojis, ka dažus ļoti svarīgus lēmumus īstenoju tikai tad, kad esmu burtiski iedzīts stūrī – kad man nav citu variantu. Jo ir dažas lietas, kuras tu atliec un atliec, un, ja vien vari kaut kā izmanevrēt no tām ārā, tad tu to dari. Tikai tad, kad saproti, ka nav izejas, tu beidzot sāc to risināt. Tas nozīmē, ka nereti, varbūt tieši nonākot dzīves sprukās, mēs sākam risināt sen atliktas tēmas vai darīt ko tādu, par ko jau jutām: tas mums būtu bijis jādara agrāk.
Taču grūtības automātiski visus cilvēkus nepadara dziļākus un labākus. Arī nonācis šādā situācijā, es, protams, varu turpināt bēgt vēl izmisīgāk, vainot citus vēl niknāk...

...vai arī vienkārši salūzt.
Vai arī salūzt, jā. Tāpēc, es domāju, šādā situācijā atbalsts, ko mēs varam sniegt cits citam, ir arī iedrošinājums – mācies no iespējas, ko dod esība vienatnē ar sevi. Ir izšķiroši brīži mūsu dzīvē, kad mēs ne vienmēr varam būt kontaktā ar kādu citu cilvēku. Bieži vien tieši tas arī ir pats vērtīgākais, ka mēs tajos brīžos esam pilnīgi vieni. Tajā ir jēga.

Bet ja paskatās uz pašreizējo cilvēku reakciju – vieni noteiktos ierobežojumus absolūti neievēro, citi, taisni otrādi, krīt galējībās, vaino citus un aiziet līdz pilnīgi absurdām lietām, pat draudiem utt. Ja skatās uz sabiedrību kopumā, ko tas liecina par mums? Vai vairāk ir tā labā, izpalīdzības un atbalsta citam pret citu, vai tomēr vairāk nāk ārā sliktās lietas – bailes, agresija utt.?
Nestandarta situācijas parasti atklāj apslēpto. Es varu sagatavoties situācijai, kuru gaidu, – tad es varu uzvilkt vajadzīgo masku, ar kosmētiku sevi apstrādāt, parādīt sevi, kā pats to gribu. Bet nestandarta situācijas parāda, kas ar mani notiek īstenībā. Ar to ir jārēķinās. Ir pat sakāmvārds, ka cilvēku pa īstam tu iepazīsti briesmās. Precīzi!

Briesmas, nestandarta situācijas parāda to, kas un kādi mēs esam.

No otras puses, esmu pārliecināts, ka atbalstošu, palīdzošu cilvēku ir daudz, daudz vairāk nekā problemātisku un agresīvu. Bieži vien cilvēki sūdzas par to, kādi ir pārējie, bet kādreiz tas ir arī stāsts par katra paša uztveri, jo mēs pasauli parasti redzam analoģijās caur sevi. Varbūt mēs paši agresīvi, naidīgi izturamies pret citiem un pasaule atspoguļo mūsu naidīgumu. Bet vēlreiz gribu uzsvērt: krīzes situācijas tomēr parasti parāda to, ka foršu, labu, brīnišķīgu, negaidīti dāsnu cilvēku ir daudz vairāk, nekā mēs esam gaidījuši.

Tad šobrīd, jūsuprāt, šī nestandarta situācija par Latviju ir iezīmējusi patīkamu bildi?
Ir jābūt droši vien ļoti ambiciozam cilvēkam, lai tagad... Kā mēs varētu dot kaut kādu ticamu analīzi par Latviju – uz kāda pamata? Mums jau nav precīzas statistikas.
Nē, bet šajā situācijā jau arī mēs lielākoties runājam par sajūtām, nevis statistiku. Šobrīd ļoti izteikti var novērot, ka lielākā daļa cilvēku savus lēmumus, to, kā viņi uzvedas un rīkojas, balsta tieši sajūtās.
Domāju, ka blakus mums ir daudz vairāk atbalstīt gatavu cilvēku, nekā mums šķiet. Es patiešām par to esmu pārliecināts. Ir viens likums, kuru pasaules lielās garīgās tradīcijas ir definējušas – ka cilvēka attīstība vienmēr notiek ārpus komforta zonas, cilvēkam atstājot to. Mēs neattīstāmies un neaugam savā komforta zonā.

Mūsdienās gan tas jau ir kļuvis par tādu modes apzīmējumu, daudzi šobrīd runā par komforta zonas atstāšanu, tāpēc es gribētu paskaidrot, ko ar to domāju. Tas nenozīmē sastapšanos ar kaut ko grūtu. Piemēram, kāpšana klintīs. Dažiem varbūt tieši kāpšana klintīs ir komforta zona – ir tādi cilvēki, kuriem tas patīk. Grūtības pašas par sevi nav atrašanās ārpus komforta zonas. Atrašanās ārpus komforta zonas nozīmē situāciju, kurā es esmu bezpalīdzīgs, apjucis, neko nesaprotošs, kurā es jūtos ļoti, ļoti slikti. Tas nozīmē, ka šajā brīdī vairs neder manas vecās atbildes, vecie algoritmi nedarbojas, neko no vecajām zināšanām nevar izmantot. Un man ir jāmācās kaut kas pilnīgi jauns! Jāatzīst, ka es, iespējams, dzīves vidū, esmu apaļš muļķītis dažos jautājumos. Nav neviena cilvēka, kam tā nebūtu briesmīga pieredze.

Plašāk domājot, tāda koronavīrusa infekcija visu planētu izceļ ārpus komforta zonas. 

Visa cilvēce tiek nolikta ārpus komforta zonas! Tā, protams, ir izaicinoša pieredze, bet arī iespēja kaut ko mācīties, pamanīt to, kas dažādu iemeslu dēļ nav līdz šim pamanīts. Tāpēc vienmēr šādas situācijas ir ļoti noderīgas. Kad tu nevari paļauties uz parastajiem risinājumiem, tu esi spiests meklēt patiesi jaunus. Respektīvi, izrādās, ka laiku pa laikam ir ļoti produktīvi nonākt situācijā, kurā tu patiešām nezini, ko darīt, raugoties no vecās perspektīvas.

Ko jūs ieteiktu darīt tagad? Kā pareizāk meklēt tos "jaunos risinājumus"?
Ar ieteikumiem jābūt uzmanīgam, jo šādās situācijās nekad nederēs kaut kāds viens "ieteikumu sets" pilnīgi visiem cilvēkiem. Tieši tāpēc, ka mēs esam dažādi, – vienam tās būs zāles, otram inde. Šis ir laiks, kurā, iespējams, ļoti daudz kas mainīsies mūsu dzīvē, mūsu pasaulē. Ļoti iespējams, ka, izejot cauri šai krīzei, ja tā būs tiešām gara un ilga, mainīsies tik ļoti daudzas lietas un norises, ko mēs pat tagad nevaram iedomāties. Iespējams, mēs būsim spiesti dzīvot pilnīgi citā pasaulē.
Ko tu vari darīt situācijā, kad viss mainās, kad principā pat visgudrākie eksperti ir nezinīši? Ko var no sirds ieteikt cilvēkam, un kas pa īstam ir noderīgi? Tikai dažas lietas: esi ļoti uzmanīgs, esi ļoti vērīgs, esi ļoti klātesošs, skaties, kur plūsma tevi nes, esi intuitīvs! Jo šie ir brīži, kad ir riskanti skriet līdzi pūlim, darīt to pašu, ko dara pārējie vai vairākums. Šis ir tas brīdis, kurā tev ir jāmācās uztvert pašam un reaģēt pašam tā, kā tu sajūti.

Par sajūtām vēl no citas puses: ir kāda lieta, kas patiesībā ar šo krīzi ir ļoti interesanti pagriezusies. Proti, šobrīd arī mēs sarunājamies virtuāli. Taču tieši pēdējos gados arvien biežāk tika uzsvērts, ka cilvēki par daudz uzturas virtuālajā vidē. Tagad ir izrādījies, ka tā ir vienīgā iespēja, kā var brīvi komunicēt. Kas, jūsuprāt, varētu mainīties cilvēku uztverē par tehnoloģijām – vai šis ir pierādījums, ka virtuālās komunikācijas kritiķi ir kļūdījušies un tas ir kaut kas daudz labāks, nekā bija pierasts domāt? Vai varbūt šī pieredze visu parādīs vēl no kādas citas, pavisam jaunas šķautnes?

Kā gandrīz visas lietas šai pasaulē, arī komunikāciju tehnoloģijas ir neitrālas. Tās var izmantot dažādiem mērķiem. Tāpat kā ar nazi – var griezt maizi un var uzbrukt cilvēkam. Arī tehnoloģijas pašas par sevi vienmēr ir bijušas neitrālas.

Man vienmēr licies smieklīgi, ka mēs tehnoloģijām piedēvējam savus tikumus un netikumus vai savus nodomus – it kā tehnoloģijas būtu atbildīgas par mūsu rīcību. "Es jau ne, ziniet, tā tehnoloģija ir tā ļaunā!" Kādas muļķības!

Arī šajā laikā cilvēki, protams, var turpināt mēģinājumus bēgt no sevis, un modernās tehnoloģijas mums sniedz efektīvāko palīgu, kā no sevis izvairīties pilnībā – tu katrā mirklī vari ieslēgt kādu interneta pārlūkprogrammu, skatīties miljardiem stundu ierakstītos jūtūba video un nebūt šeit. Tas palīdz aizbēgt. Daudzi to darīs. Daudzi to ir darījuši arī līdz šim. Taču, no otras puses, kā mēs redzam, tehnoloģijas palīdz arī kvalitatīvi komunicēt, arī mācīties. Interneta resursi šobrīd ir tik apjomīgi, kādi nav bijuši pieejami nevienam pirms mums. Ja vēl zini kādu svešvalodu, ir iespējams veselus kursus noklausīties – tik daudz augstskolu piedāvā kvalitatīvas lekcijas bez maksas, iespējams apgūt jaunas zināšanas, paplašināt savu horizontu. Arī mēs Integrālās izglītības institūtā, sākot jau ar Kluso nedēļu, aprīļa sākumā piedāvāsim pirmās online lekcijas, retrītus.

Īsāk sakot: tu vari kā jau parasti izmantot šīs tehnoloģijas pret sevi, lai bēgtu no sevis vai vēl vairāk piesārņotu sevi ar dažnedažādām sazvērestību teorijām un nonāktu pilnīgā ārprātā, bet tu vari arī paplašināt savu redzesloku.

Es tiešām domāju, ka šis ir brīdis, kad, tēlaini izsakoties, būtu ļoti noderīgi nevis iekrist vienā šaurā gropē, bet mazliet atkāpties un paplašināt savu skatu. Varbūt palasīt vai noklausīties kaut ko par tēmām, ar kurām tu līdz šim neesi sastapies. Nepazaudēt realitātes lielo bildi.

Parasti gan krīzes sašaurina uztveri – sāk šķist, ka pasaulē ir tikai tā viena lieta, par kuru mēs uztraucamies. Šajā gadījumā – vīruss.
Jā, tas ir kā ar trusīti, kas skatās pitona acīs – jo vairāk viņš tajās skatās, jo vairāk viņam šķiet, ka pasaule sastāv tikai no pitona. Mēs fokusējam uzmanību uz kaut ko vienu un aizmirstam, ka pasaulē ir ļoti daudz kas cits arī bez koronavīrusa. Šis ir tas brīdis, kad tehnoloģijas mums var palīdzēt paplašināt realitātes uztveri. Stāsts ir par to, kā mēs tās lietojam.

Tas līdzinās attiecībām. Es varētu tagad vienkārši virpināt seklas frāzes divas stundas no vietas. Mēs varētu gvelzt kaut ko totāli nesvarīgu, darīt visu iespējamo, lai neatklātos otram pa īstam. Bet mēs taču zinām, ka, ja divi cilvēki patiesi un no sirds sarunājas, tiešām uzdrošinoties runāt par to, kas viņos notiek, un to, ko viņi jūt un domā, notiek brīnumainas lietas! Piecpadsmit minūšu patiesa saruna var būt satricinoši liels notikums. Patiesa saruna vienmēr maina, paplašina cilvēku. Patiesa saruna nekad nav garlaicīga.

Ja mēs mazliet atskatāmies vēsturē – uz to pašu mēri, spāņu gripu un citām lielajām slimībām, kas ir piemeklējušas cilvēci dažādos laika posmos –, vai, jūsuprāt, tur var saskatīt kaut kādu cikliskumu? Nedomāju ar to neko pārdabisku, taču, vērojot dabas norises un to, kā cilvēce attīstās, vai, jūsuprāt, kaut kādā ziņā varētu teikt, ka tas ir veids, kā daba iejaucas vēstures procesā un mēģina regulēt kaut ko arī no savas puses?
Sarežģīts jautājums, bet īstenībā tas iezīmē vienu ļoti svarīgu līniju. Proti, ja cilvēks jautā, kāpēc mums jāpieredz šāda epidēmija, kas te notiek?!? Tad jāatceras, ka realitāte nav mūsu izveidots vilcienu kustības saraksts, kam jādarbojas dzelžaini. Realitāte ir ļoti, ļoti sarežģīta parādība, tā sastāv no dažādām komponentēm. Tā ir kompleksa sistēma, un šādi brīži mums to atgādina.

Padomāsim par to, ka šī kompleksā sistēma izmanto tūkstošiem elementu, kas veido realitāti, tai skaitā mūsu dzīvi. Visas šīs sarežģītās komponentes ir nepieciešamas, lai veidotos cilvēks. No vienas puses, mēs zinām, ka cilvēces attīstība ir bijusi ļoti skarba: cik daudzi ar rungām cits citu nav nosituši, kas tik viss nav bijis, ar kādām mokām cilvēce ir veidojusies, cik daudz mēs esam darījuši viens otram pāri! Taču jāatceras, ka visas šīs sarežģītās attīstības daļas ir veidojušas arī mūs un, pateicoties tieši šim pilnīgi neaptveramajam procesam, mēs esam šeit, mēs varam šeit sarunāties, esam dzīvi. Tad kā mums vērtēt šo pretrunīgo procesu, kuram pateicoties šeit esam? Ir neiespējami izdarīt vienkāršotu vērtējumu. Šis process ir bijis tieši tāds, kāds nepieciešams, lai mēs šeit sarunātos. Tas ir bijis mums ļoti labvēlīgs, vai ne? Tātad – vai nu es tam uzticos, vai nu es to noliedzu. Tas gan būtu savādi, ja procesu, kas mani ir izveidojis, es kādā brīdī sāktu uzskatīt par bīstamu un aizdomīgu.

Arī garīgums manā izpratnē ir uzticēšanās Lielajai plūsmai. Ar to es saprotu šo mums nepārredzamo, redzamo un neredzamo norišu kopumu, kas mūs ir veidojis. Un, ja tu tam uzticies, tad tu esi drošībā. Tava drošība ir nevis tevī kā izolētā parādībā, bet Realitātē, kuras daļa tu esi. Jā, mēs šajā pasaulē sastopamies ar situācijām, kuras nav iespējams viennozīmīgi novērtēt, taču tās pieder pie attīstības – pie cilvēces, pie planetāras attīstības. Pie tā, ka – tā ir man pārliecība! – šī planetārā sistēma ir dzīvs, pašregulējošs organisms, kurš prot arī par sevi parūpēties. Ja šajā gadījumā mēs runājam par vīrusiem, kas apdraud cilvēkus, tad jājautā arī, kā cilvēcei nekļūt par vīrusu, kas apdraud planētu? Kā mums pašiem nekļūt par vīrusiem, kas uzbrūk šai dzīvajai sistēmai? Jā, tai arī ir savas imunitātes resurss...

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka te jābūt uzmanīgam, lai neiekristu vienkāršotos slēdzienos, bet mēs visi esam redzējuši tās satelīta kartes, kā tagad izskatās piesārņojums Ķīnā – kā bija janvāra sākumā, un kā ir tagad...

Arī Venēcijas kanālu fotogrāfijas, kur pēkšņi ir dzidrs ūdens.
Jā, cik skaisti, vai ne? Un CO2 izmeši. Mēs sacījām: jā, mēs par daudz lidojam, bet kas gan to varētu apstādināt? Šobrīd gandrīz visas lidmašīnas ir uz zemes. Tik vienkārši! Kad es uz to visu skatos, tas manī izraisa cieņu un bijību pret šo lielo sistēmu. Jautāju sev, ko tas nozīmē, ko tas saka man. Neizdarot kādus sektantiski šaurus, dumjus slēdzienus, ko tas man pavēsta par manu konkrēto dzīvi, par manas dzīves nospiedumu? Kādu pēdu es atstāju aiz sevis?
Šis ir piemērots brīdis, lai pajautātu, kā mēs izturamies pret ekosistēmu. Vai cieņpilni? Turklāt tas ir nevis stāsts par lielajiem koncerniem un fabrikām, bet par mums pašiem – katrs to var uzdot sev. Es domāju, tas mums ir ļoti labs pārdomu brīdis.

...par katra paša personīgajām izvēlēm.

Precīzi.

Šajā paša sakarā – ko jūs atbildētu cilvēkiem, kas pašreizējos notikumus sauc par "Dieva dusmām" vai "jaunajiem grēku plūdiem"?

Es domāju – tas ir ļoti vienkāršots spriedums. Reiz lasīju vienu stāstiņu, kurš skan apmēram tā: "Cilvēka dzīve sastāv no divu veidu notikumiem. No labiem un no tiem, kas sākumā izskatās slikti." Tātad – ir jēga un nozīme absolūti visām norisēm kā procesa daļai. Izcelt ārā kādu elementu no šīs sistēmas un paziņot, ka tas ir Dieva sods, kā daži cilvēki to varbūt gribētu, nozīmētu degradēt Dievu par tādu egocentrisku, psihiski nestabilu despotu, kurš laiku pa laikam afektīvi izgāž savas dusmas uz sevis paša radītiem cilvēkiem. Tas ir bezdievīgs Dieva priekšstats, kas, manuprāt, daudzus cilvēkus ir padarījis par ateistiem. Jā, fundamentālistiski ticīgie ir galvenie ateistu pavairotāji. Aizejiet uz dažiem dievkalpojumiem un paklausieties, kādas naida runas Dieva vārdā tur tiek sacītas! Mūžam vairs neko negribēsit dzirdēt par reliģiju. Vulgāri apsūdzēt Dievu, šo Noslēpumu, kas ir labvēlīgi parūpējies par mums un noslēpumainā, mums nepārredzamā veidā mūs vada, nozīmē pazemot Dievu. Es tiešām tā domāju. Cilvēki, kuri atļaujas kaut ko tādu teikt, ļoti maz un slikti pazīst Dievu.

Viens mazs piemērs – mūsu organisms. Tajā katru sekundi pašas no sevis notiek, nezinu, varbūt simttūkstoš ķīmisku reakciju. Tās notiek nevis tāpēc, ka es tās vadītu no kādas vadības pults. Nē, organisms vienkārši vada sevi pats! Principā mana līdzdaļa tur ir diezgan minimāla, visbiežāk man pat nav sajēgas, kas manā organismā īsti notiek. Mēs dzīvojam dzīvi, kurā liela daļa no visa vienkārši notiek, un tas mums nav pārredzams. Tas atkal ir stāsts par to, vai mēs ļaujamies un uzticamies dzīvei, esam vērīgi, mācāmies saredzēt jēgu arī šajos paradoksos. Tur vienmēr ir šī iņ un jaņ saspēle, šī mijiedarbība, saprotamais – nesaprotamais, tumšais – gaišais, redzamais – neredzamais. Šajā mijiedarbībā notiek visa dzīve, un vai nu tu uzticies visai šai realitātei, visai dzīvei kopumā, vai arī tu dzīvo kaut kādā jocīgā gadījuma pārvaldītā pasaulē, un tad tev nepalīdzēs pat paniski centieni kaut ko nokontrolēt.

Jā, mūsu spriedumi par Dievu vairāk stāsta par mums nekā par Viņu.

Mēs esam arī Pirmslieldienu laikā, un izskatās, ka šogad sanāks tādas neparastas Lieldienas – varbūt pat nebūs iespējas cilvēkiem tās svinēt kopā.
Es šo arī pārdomāju, un tas man liekas ļoti zīmīgi. Iespējams, mūsu pašreizējie ierobežojumi ļauj palūkoties uz Lieldienu notikumu no svaigas perspektīvas. Ko tad nozīmē Lieldienas? Kaut kāds nesaprotams, mītisks notikums pirms 2000 gadiem, kuru, sekojot tradīcijai, aizejam atzīmēt ar kaut kādu pasākumu kādā noteiktā vietā? Vai arī tas ir notikums ar ļoti dziļu vēsti un nozīmi, kas stāsta par katram cilvēkam tik ļoti nepieciešamo pārveidi. Par to, ka mēs visi esam topošie cilvēki. Un mēs veidojamies vienmēr vienā veidā: laiku pa laikam mūsos ir kaut kam jānomirst, lai kas jauns piedzimtu. Neizejot cauri nomiršanas adatas acij, kur vecās ādas un viss liekais ir jāatstāj aiz sevis, tu nevari nonākt pie dziļākas esamības izjūtas par to, ko vispār nozīmē dzīve. Tā ir šī lielā vēsts. Ja tu vēlies dzīvot, nebaidies mirt.

Arī vārds "augšāmcelšanās" ir interesants – unikāls ar to, ka vienlaikus sevī satur trīs nozīmes. Tas runā par dzīvi, nāvi un pārveidi. Stingri ņemot, dzīve pa īstam nozīmē visas šīs trīs lietas kopā. Dzīve, nāve, pārveide. Lieldienas nav stāsts par seniem notikumiem – vienalga, kā mēs tos interpretētu. Tas ir stāsts par mani, par ikvienu cilvēku. Par to, kam ir jānotiek manī. Un tas, ka mēs šogad svinēsim Lieldienas ļoti neparastā veidā – vienatnē –, sniedz iespēju palūkoties uz šo notikumu ar jaunu skatu. Pārcel uzmanību no ārpuses uz iekšpusi. Īstais dievkalpojums ir tas, kas notiek, kam jānotiek tevī. Pajautā sev: kas tev traucē, kas tev vienmēr ir traucējis? Kas tevī jau ir miris, bet tu vēl mēģini šo mironi ar paniskām adrenalīna injekcijām atgriezt pie dzīvības? Kam tev jāļauj nomirt? Godīgi, patiesi, neizvairoties, nemānoties. Lai kas patiešām jauns, liels, dziļš, autentisks tevī dzimtu. Īstenībā tie ir ārkārtīgi centrāli un aktuāli jautājumi – par dzīvību manī. Mēs esam iemanījušies gadiem ilgi tiem eleganti paslīdēt garām. Taču šīs Lieldienas ir iespēja. Jo tās notiek citādi. Tās neļaus paslēpties pūlī un "svētku svinēšanā", tās skatīsies man acīs. Ilgi, ilgi… Līdz varbūt es uzticēšos iekrist šajā realitātē, tai pilnībā ļaujoties. Uzticies Labvēlībai, iekrīti tajā līdz pat dziļākajam punktam – Nāvei – un… nonāc Dzīvē. Jaunā, citādākā, uzdāvinātā, mīlestības un gudrības pilnā. Citus vārdus es diemžēl šai norisei nemāku atrast. Tie jāsajūt vai vienkārši jāieelpo. Lieldienas, augšāmcelšanās notiek tieši tajā brīdī, kad tu nebaidies mirt. Iespējams, jūs jūtat, par kādu miršanu es runāju.