Mūsu saikne ar Brīnumaino. Mūsdienām atbilstošas reliģiozitātes meklējumos.

Viens no integrāli evolucionārās kustības nopelniem ir tas, ka tā no jauna ir sasaistījusi reliģiozitāti un intelektuālu domāšanu. Šajā EVOLVE izdevumā mēs uz sarunu par reliģiju esam aicinājuši divus no šīs kustības izcilākajiem pārstāvjiem: Kenu Vilberu (Ken Wilber) un Dāvidu Šteindlu-Rastu (David Steindl-Rast). Integrālās filozofijas pārstāvja Kena Vilbera darbs ir licis pamatus visaptverošai izpratnei par reliģiju un garīgumu, kas aprakstīta arī viņa pēdējā grāmatā The Religion of Tomorrow (“Rītdienas reliģija”). Benediktiešu mūka brāļa Dāvida Šteindla-Rasta vārds daudziem cilvēkiem visā pasaulē asociējas ar spēju padarīt kristīgās tradīcijas mistiskos dziļumus pieejamus arī mūsdienu cilvēkiem. Mēs runājām par reliģijas lomu sekulārā laikmetā, par garīgās pieredzes nozīmību un par vienas, katram cilvēkam pieejamas reliģiozitātes iespējamību.

 

evolve: Kāda, jūsuprāt, ir reliģijas loma postmodernajā sekulārajā sabiedrībā?

Dāvids Šteindls-Rasts: Vispirms jāsaprot, ka pastāv divi veidi, kā uztvert vārdu “reliģija”. Kad runājam par reliģiju, parasti ar to domājam vienu no daudzajām reliģijām, tātad vēsturisku un kulturālu fenomenu. Bet nereti mēdzam arī teikt, ka kāds cilvēks ir reliģiozs. Ar to mēs domājam pašos cilvēka pamatos esošu reliģiozitāti, ko šodien lielākoties dēvē par garīgumu. Taču, man šķiet, ir labi paturēt prātā, ka to var saukt arī par reliģiozitāti, jo tā ir augsne, no kuras izaug visas reliģijas. Ikviena reliģija rodas no visiem cilvēkiem kopīgas reliģiozitātes. Vārda “reliģija” sakne “religare” nozīmē “atkal sasaistīt kopā”, proti, atjaunot sarauto saikni starp mums un mūsu īsto patību, starp mums un citām dzīvām būtnēm, starp mums un Lielo Noslēpumu, kuru tie, kas vēlas, sauc par Dievu. Šīs pārrautās saiknes atjaunošana un dziedināšana sakņojas mūsu reliģiozitātē, un ideālā gadījumā katras reliģijas uzdevums ir atjaunot šo saikni ar mācības, morāles un rituālu starpniecību.

Varētu jautāt, kā no šīs visiem cilvēkiem kopējās reliģiozitātes rodas dažādas reliģijas. Izsakoties pavisam īsi, varētu teikt tā: īpaši reliģiozu cilvēku – reliģiju dibinātāju – iedvesmota, dažādos vēstures posmos konkrēta kopiena piešķir reliģiozitātei savai kultūrai atbilstošu izteiksmes veidu. Tā var rasties tradīcija, kas turpina pastāvēt vēl ilgi. Tātad reliģiozitāte ir mātes klēpis, no kura dzimst reliģijas.

Kens Vilbers: Vai tu ņem vērā arī nošķīrumu, ko cilvēki nereti pauž ar vārdiem: “Es esmu garīgs, bet ne reliģiozs”? Domāju, ka abi reliģiozitātes veidi ir jāaplūko kopā, jo reliģiskais impulss izpaužas arī institucionalizētajās reliģijās.

D.Š.-R.: Manā terminoloģijā šis nošķīrums skanētu tā: “Es esmu reliģiozs, bet nepiederu ne pie vienas konkrētas reliģijas.”

K.V.: Pareizi. Un šeit mēs, iespējams, redzam divus dažādus garīgās apziņas aspektus, kuri vēsturiski ir attīstījušies atšķirīgi un kurus ne vienmēr ir viegli saskaņot. Šķiet, mēs, cilvēki, varam būt divu veidu attiecībās ar to, ko dēvējam par dievišķu vai garīgu...

D.Š.-R.:...[divu veidu] attiecībās ar Lielo Noslēpumu.

 

PIEREDZE UN INSTITŪCIJA

K.V.: Jā. Visu reliģiju pamatā ir pārliecība par to, ka pastāv viens mūžīgs, absolūts un dziļākajā būtībā neaprakstāms Esamības Pamats. Šķiet, mums, cilvēkiem, piemīt iekšēja spēja apzināties savu vienotību ar šo Esamības Pamatu. Tam pievēršas gan Austrumu, gan Rietumu mistiskā tradīcija. Pieredzi, kurā atklājam savas dziļākās identitātes vienotību ar šo absolūto Esamības Pamatu, dēvē par apgaismību, atmošanos, metamorfozi, mokšu, fanu vai lielo atbrīvošanu. Tā ir zīme, ka absolūtais Esamības Pamats ir dziļi iekļuvis cilvēkā.

Šo dzīvi mainošo pieredzi ir guvuši daudzi svētie un mistiķi, un daudzi reliģiju pamatlicēji ir piedzīvojuši vienu vai vairākas šādas atklāsmes. Šo pieredzi viņi ir vēlējušies nodot tālāk, un arī viņu sekotāji ir atzinuši savu vienotību ar Esamības Pamatu un atmodušies savai patiesajai būtībai.

D.Š.-R.: Tā ir mistiskā dimensija, bet institucionalizētā reliģija pieder pie citas dimensijas, vai ne?

K.V.: Jā, mēs gūstam garīgu pieredzi, nonākot dziļā bezformu iegremdēšanās pakāpē un sajūtot, ka esam viens vesels ar bezgalīgo, bezformīgo Esamības Pamatu. Mūsu gars ir pilnīgi kluss, prātā nav nevienas domas, un esam dziļi iegrimuši universālajā mīlestībā un svētlaimē. Agrāk vai vēlāk mēs iznirstam no šīs bezdomu, bezformu pieredzes un cenšamies saprast, ko tad īsti piedzīvojām. Mums ir jāpiešķir šai pieredzei jēga. Atkarībā no reliģijas, pie kuras piederam, sakām – o, tā bija Kristus apziņas pieredze, Budas dabas pieredze, Brahmana pieredze!

 

CILVĒKA PAMATOS ESOŠĀ RELIĢIOZITĀTE IR AUGSNE, NO KURAS IZAUG IKVIENA RELIĢIJA. DĀVIDS ŠTEINDLS-RASTS

 

evolve: Paldies, Ken. Ja es tevi pareizi sapratu, tu apraksti dažādus veidus, kā var interpretēt šo dziļi garīgo Kristus apziņas vai Budas dabas pieredzi. Šāda veida skaidrojums un jēgas piešķiršana tradicionāli bija reliģiju uzdevums. Brāli Dāvid, tu piederi pie vienas no lielajām reliģiskajām tradīcijām un, ejot mistisko ceļu, noteiktā veidā izdzīvo reliģisko impulsu. Vai drīkstu tev jautāt: kāda ir reliģiju tradicionālā loma šo reliģisko impulsu saglabāšanā?

D.Š.-R.: Ja pareizi sapratu, Kens runā par augsti attīstītu reliģiozitātes formu, tās mistisko izpausmi. Man gan nešķiet, ka reliģiozitāte vienmēr ir tik augsti attīstīta. Es to drīzāk uztveru kā talantu, dāvanu vai spēju, kas ielikta katrā cilvēkā. Taču ne visi šo dāvanu attīsta līdz tik augstai pakāpei. Varētu teikt, ka reliģiozitāte ir iedzimta spēja, kas līdzinās spējai runāt. Visi cilvēki piedzimst ar spēju runāt, bet runāt var tikai kādā konkrētā valodā. Tāpat visiem cilvēkiem piemīt iedzimta reliģiozitāte, kurai jāizpaužas kādā konkrētā reliģijā – tradicionālā vai paša cilvēka veidotā.

K.V.: Manuprāt, nošķīrums starp reliģiju un reliģiozitāti jeb garīgumu ir svarīgs, domājot par to, kā reliģija varētu attīstīties, īpaši mūsdienu sekulārajā pasaulē. Reliģiozitāte jeb garīgums patiesi ir impulss, kas piemīt visiem cilvēkiem. Agrāk lielākā daļa cilvēku savu reliģiozitāti izpauda reliģiskajās institūcijās. Vismaz teorētiski var nošķirt reliģisko impulsu, kas piemīt ikvienam cilvēkam, un veidu, kādā viņš to izpauž.

Kaut arī Esamības Pamats ir vienmēr klātesošs un nemainīgs, dažādās reliģiskajās institūcijās un dažādos laikos ir izmantoti atšķirīgi paņēmieni, valoda un prakses, lai ar to saskartos. Vēl pirms simt gadiem šādas reliģiozitātes interpretācijas parasti tika uzskatītas par adekvātām. Taču līdz ar uzsaukumu “Dievs ir miris”, kā arī ar apgaismības un sekulārā humānisma izplatīšanos ir izveidojusies situācija, ka reliģiozitāte joprojām pastāv, bet mēs vēl nesaprotam, kā to izsacīt mūsdienu kultūrai raksturīgā sekulārā, humānistiskā veidā.

 

RELIĢIJU PAMATĀ IR PĀRLIECĪBA PAR TO, KA PASTĀV VIENS MŪŽĪGS, ABSOLŪTS UN DZIĻĀKAJĀ BŪTĪBĀ NEAPRAKSTĀMS ESAMĪBAS PAMATS. KENS VILBERS

 

D.Š.-R.: Diemžēl mūsdienās daudzi cilvēki secina, ka vairs nespēj izpaust savu reliģiozitāti pazīstamajās reliģijas formās, bet nespēj arī radīt jaunas. Viņi vairs nezina, ko iesākt ar savas institucionalizētās reliģijas mācību, morāli un rituāliem. Visas reliģiskās institūcijas ir dibinātas, lai attīstītu mūsos mītošo reliģiozitāti līdz tās augstākajai pakāpei. Bet arī citās jomās redzam, ka institūcijas mēdz drīz vien piemirst savu sākotnējo mērķi un koncentrēties uz status quo uzturēšanu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi garīgi cilvēki pilnībā noraida institucionalizēto reliģiju, ja vien viņiem nav laimējies uzaugt vidē, kas palīdzējusi saglabāt, attīstīt un izpaust viņos mītošo reliģiozitāti.

 

ATMOŠANĀS UN IZAUGSME

evolve: Kā jau tu, Ken, sacīji, šodien mēs – īpaši Eiropā – dzīvojam laikā, kurā valda plurālistisks sekulārisms. Sabiedrība balstās uz diviem principiem: pirmkārt, tā ir sekulāra, proti, tās dzīvi nosaka nevis reliģiskā ticība, bet zinātniskā paradigma, un, otrkārt, tā ir atvērta un plurālistiska, tās pamatā nav nevienas reliģijas dogmas. Līdz ar to rodas jautājums, kā reliģiskais impulss var rast jaunu izpausmes veidu, kas spētu veidot dialogu ar sekulāro un plurālistisko sabiedrību.

D.Š.-R.: Kā jau Kens sacīja, mēs visi varam gūt tiešu garīgu pieredzi, piedzīvojot vienotību ar Esamības Pamatu. Mēs varam apzināties patiesību, kas atrodas ārpus laika un telpas un nekad nemainās. Bet tās izpausmei gan būtu jāmainās, jo mainās laiki un rodas jaunas vajadzības. Lai raksturotu, kā abas šīs dimensijas izjūtu savā reliģijā, mēdzu izmantot sarūsējušu cauruļu metaforu. Caurules ir sarūsējušas, bet pa tām joprojām plūst ūdens, kas dāvā dzīvību. Es varu vai nu skatīties uz rūsu, vai dzert ūdeni. Sekulārais klimats ir auksts, un mūsu vienaldzības dēļ dzīvību dāvājošais ūdens sasalst. Mums ir nepieciešama tāda mācība, kas vestu atpakaļ pie Kena pieminētās reliģiskās pieredzes. Ir nepieciešami rituāli, kas palīdzētu šo pieredzi arvien atjaunot, un morāle, kas atbilstoši laikam izsacītu, kā cilvēki rīkojas, kad apzinās savu dziļo savstarpējo saistību. Bet ļoti bieži mācība “sasalst” un kļūst par dogmatismu, rituāli – par rituālismu un morāle – par moralizēšanu. Kā šo ledu atkal atkausēt un pārvērst dzīvību dāvājošā ūdenī? Atkausēt sasalušo ūdeni varam tikai ar pašu sirds siltumu – savas reliģiozitātes uguni. Tad tas atkal kļūs par dzīvu ūdeni mums pašiem un visiem, kurus sastopam. Tāpēc ir tik svarīgi atkal un atkal no jauna atgriezties pie reliģiozitātes, kas mīt mūsu sirds dziļumos. Nekas cits nevar mums dot pietiekami daudz iekšējā siltuma, lai atkausētu dogmatisma, moralizēšanas un rituālisma ledu.

Dalailama ir sacījis, ka ētika ir svarīgāka par reliģiju. Reliģijas sliecas cilvēkus nošķirt citu no cita, bet ir nepieciešama viena ētika, kas mūs vienotu. Tam es pilnīgi piekrītu. Taču jāuzsver, ka mūsu reliģiozitātē ētika ir jau ietverta. Tādēļ reliģiozitāte mūsdienās ir jāuztver nopietni, jo tā sniedz plašu pamatu vienai vispārējai ētikai. Mums ir nepieciešams garīgums visiem, nevis tikai tiem, kuriem ir laiks iedziļināties garīgā pieredzē, un tiem, kuriem pietiek naudas, lai apmeklētu garīgās izglītības un attīstības centrus. Visiem pieejama reliģiozitāte piedāvā ētikas pamatprincipus, piemēram: “Nedari otram to, kas tev nepatīk.” Vai tas nebūtu labs sākums? Ar to pietiktu, lai pārveidotu pasauli.

 

RELIĢIOZITĀTE MŪSDIENĀS IR JĀUZTVER NOPIETNI, JO TĀ PIEDĀVĀ PLAŠU PAMATU VIENAI VISPĀRĒJAI ĒTIKAI. DĀVIDS ŠTEINDLS-RASTS

 

K.V.: Jā, un tam klāt nāk tiešas garīgās pieredzes komponente. Tas ir process, ko integrālajā teorijā sauc par atmošanos. Mēs interpretējam šo pieredzi, izmantojot idejas un konceptus, kas veido mūsu garīgo inteliģenci. Šī inteliģence aug un attīstās, ejot cauri dažādām attīstības pakāpēm, kas kļūst arvien visaptverošākas un ļauj mums saredzēt vairākas perspektīvas. Tas attiecas uz visiem inteliģences veidiem, uz emocionālo, morālo un estētisko inteliģenci. Garīgā inteliģence virzās cauri secīgām pakāpēm, kuras dēvējam par arhaisko, maģisko, mītisko, racionālo, plurālistisko/relatīvistisko un, visbeidzot, integrālo jeb sistēmisko līmeni. Teologs Džeimss Foulers, veicot pētījumus ar simtiem cilvēku, atklāja, ka viņu intelektuālās interpretācijas un izpratne par to, ko viņi dēvē par absolūto realitāti, iziet cauri šīm attīstības pamatpakāpēm. Viņu atmošanās veidam nebija nekādas nozīmes.

Viens no šokējošākajiem atklājumiem ir tas, ka atmošanās pieredze ir relatīvi neatkarīga no izaugsmes līmeņa. Cilvēks var gūt ļoti dziļu atmošanās pieredzi, atrodoties savas izaugsmes sākumā. Rietumos bieži ir tā, ka cilvēki izaugsmē ir tikuši tālu – viņi atrodas racionālajā, plurālistiskajā vai pat integrālajā līmenī, bet vēl nekad dzīvē nav guvuši satori pieredzi un tiešā veidā izpauduši savu reliģiozitāti. Protams, viņiem piemīt pamatreliģiozitāte, bet viņi nav ar to īpašā kontaktā. Viņi pat ļoti vāji apzinās tās pastāvēšanu.

 

BŪVĒT TILTU

evolve: Viens no globālās krīzes aspektiem ir tas, ka cilvēki, kuri nāk no tradicionālām sabiedrībām un kuriem ir saikne ar Svēto, atrodas tādā kā šoka stāvoklī. Viņiem šķiet, ka postmodernā relatīvisma sabiedrība ir zaudējusi jebkādu saikni ar svēto dimensiju. No viņu skatpunkta raugoties, postmodernā Rietumu sabiedrība ir bezdievīga. Tas arī nostiprina dažādus fundamentālisma veidus.

Mans jautājums ir tāds: vai cilvēki, kuri dziļi apzinās un ciena modernās kultūras, Rietumu apgaismības un postmodernā plurālisma sasniegumus, varētu rast jaunus veidus, kā izteikt Svēto un veidot ar to saikni? Un vai šie jaunie reliģiozitātes izpausmes veidi varētu veidot tiltu starp sekulāro sabiedrību un reliģiozajām jūtām?

D.Š.-R.: Es pilnīgi saprotu to reliģiozo cilvēku jūtas, kuri skatās uz Rietumu sabiedrību, sauc to par nereliģiozu un smagi kritizē. Jāatzīst, ka mūsu sabiedrība ir zaudējusi saikni ar dievišķo Noslēpumu un tādējādi kļuvusi bezatbildīga: mūsdienās varam darīt, kas vien mums ienāk prātā, un mums nav nevienam par to jāatbild. Tas tādēļ, ka vairs nesaredzam vienu no Lielā Noslēpuma absolūti apbrīnojamiem aspektiem, proti, to, ka mēs ar šo Noslēpumu varam būt ļoti personiskās attiecībās. Tā kā personisku saikni ar Lielo Noslēpumu esam zaudējuši, mēs neapzināmies savu atbildību. Mēs pavisam reti domājam par Lielo Noslēpumu un vēl retāk apzināmies to kā savu “sākotnējo Tu”. Mēs esam zaudējuši izpratni par šīm visdziļākajām no visām personiskajām attiecībām. Bet dievišķais Noslēpums ir mans patiesais “Tu”. Es varu sacīt “es” vienīgi tāpēc, ka esmu dziļi personiski saistīts ar šo Noslēpumu. Tikai tik lielā mērā, cik apzināmies Noslēpuma aicinājumu, apzināmies arī savu atbildību uz šo aicinājumu atbildēt.

Šis varenais Noslēpums mūs sastop kā dzīve. Tā ik mirkli dod mums iespēju, kuru var uztvert kā aicinājumu atbildēt. Tad un tikai tad, kad iemācāmies ieklausīties un atbildēt, mēs dzīvojam atbildīgi – tādējādi mēs galu galā atbildam Lielajam Noslēpumam. Šis Noslēpums nav obligāti jāsauc par Dievu. Ar vārdu “Dievs” es vispār esmu ļoti piesardzīgs, jo pārāk bieži tas tiek lietots ļaunprātīgi. Kad apzināmies, ka dzīve ir noslēpums, un katrā acumirklī cenšamies dzīvot tam atbilstoši, ar to pietiek, lai atgūtu pazaudēto atbildības apziņu.

K.V.: Vienas no lielākajām grūtībām attiecībās ar Noslēpumu var saskatīt reliģiju vēsturiskajā attīstībā. Piemēram, aplūkojot kristietību, šīs reliģijas sākumposmā redzam daudzas mistiskas pieredzes. Jaunajā Derībā nav gandrīz nevienas lappuses, kurā kādam ap galvu nebūtu liesmojošs nimbs vai no debesīm nenolaistos balts balodis. Pat Jēzus Kristus aprakstīja savu mistisko atmošanos Jordānas upē. Tomēr pēc pirmajiem diviem trim gadsimtiem kristietība apkopoja visus savus mītus un pati kļuva mītiska. Džeimss Foulers šo attīstības pakāpi sauc par “mītiski burtisko ticību” – īpaši jau fundamentālistu aprindās šajā līmenī viss Bībelē rakstītais tiek uztverts kā empīriska un absolūta patiesība. Mozus tiešām pašķīra Sarkano jūru, Lata sieva tiešām pārvērtās par sālsstabu, Jēzus Kristus tiešām piedzima no bioloģiskas jaunavas. Reliģija tika iesprostota mītiski burtiskas ticības sistēmā. Rietumu apgaismība bija mēģinājums atbrīvoties no mītiski burtiskā domāšanas modeļa un izveidot racionāli zinātnisku domāšanas modeli. Tā aizsākās modernā fizika, ķīmija, astronomija, ģeoloģija u.c. Visas šīs disciplīnas radās līdz ar jaunā racionālā apziņas līmeņa parādīšanos.

Mītiskā domāšana atbilst etnocentriskai identitātei, kurā vispārēji atzīta prakse ir verdzība. Verdzību akceptēja visas pasaules reliģijas; vergi bija gan budistu, gan kristiešu klosteros. Bet līdz ar apziņas racionālā līmeņa parādīšanos veidojas pasaulcentriska identitāte, kurā par vērtību sāk uzskatīt vispārējas cilvēktiesības. Simts gadu laikā no 1770. līdz 1870. gadam visas industriālās valstis aizliedza verdzību. Nekad iepriekš nekas tāds nebija noticis.

Ņemot to vērā, es teiktu, ka mūsdienu Rietumu reliģijas galvenā problēma ir tā, ka tās interpretatīvie pamatpieņēmumi bieži vien joprojām atrodas mītiski burtiskajā līmenī.

 

ATMOŠANĀS PIEREDZE IR RELATĪVI NEATKARĪGA NO IZAUGSMES LĪMEŅA. KENS VILBERS

 

D.Š.-R: Tu pievērsies galvenokārt reliģijām. Bet es domāju, ka pašreizējā situācija pasaulē prasa steidzamu risinājumu. Mēs nevaram gaidīt, kamēr reliģijas lēnām kļūst nobriedušas. Ja piederam pie kādas reliģiskas kopienas, mums ir jādara viss iespējamais, lai tās ietvaros atbalstītu šo nobriešanas procesu. Taču tikai visi kopā – kā vienota, reliģiju robežām pāri stāvoša cilvēces ģimene – mēs varam stāties pretī šī laika izaicinājumiem. Ir nepieciešams kaut kas tāds, kas uzrunā visus cilvēkus neatkarīgi no tā, vai viņi sevi identificē ar kādu noteiktu tradīciju vai ne, – ir nepieciešama visu pasauli aptveroša ētika. Tāpēc mums ir nepieciešama izglītības sistēma, kurā tiktu mācīta ētika. Ar to būtu jāsāk, lai palīdzētu mūsdienu bezatbildīgajai sabiedrībai uzņemties atbildību par sevi, visu cilvēci un planētu.

K.V.: Es tam piekrītu. Bet gribu vēl ko piebilst. Ja atskatāmies uz Rietumu apgaismību, uz modernās zinātnes pirmsākumiem, tad redzam, ka līdz ar zinātni būtu varējusi attīstīties arī moderna reliģijas interpretācija. Taču reliģija un tie, kuri noteica tās dienaskārtību, bija tiktāl identificējušies ar dogmām, ka tā palika mītiskās ticības sistēmas gūstā. Tas savukārt padarīja gandrīz neiespējamu tādas reliģijas veidošanos, kas būtu savienojama ar zinātni. Tām dimensijām, kas pašas nav racionālas, pastāv pilnīgi racionāli skaidrojumi. Par tām var runāt racionāli, un ir prakses, ko var izmantot, lai nonāktu šajās dimensijās un piedzīvotu atmošanos.

Tā kā, raugoties uz iekšpusi, izaugsmes līmeni nevar redzēt, neviena pasaules reliģija nav dziļi izpratusi šo izaugsmes līmeņu specifisko dabu. Cilvēces vēsturē nav bijusi neviena sistēma, kurā tiktu praktizēta gan atmošanās, gan izaugsme. Cilvēki praktizē vai nu vienu, vai otru, un tādējādi faktiski praktizē sašķeltību. Ideāls būtu autentiska atmošanās pieredze, kuru mēs interpretētu, izejot no iespējami augstākās un plašākās attīstības pakāpes. Bet minētās sašķeltības dēļ pastāv šis idiotiskais, smieklīgais nošķīrums starp zinātni, kas ir moderna, un reliģijām, kas ir mītiskas. Tā ir katastrofa. Mums ir nepieciešams atsvabināt reliģijas nākotni no šīm mītiskajām interpretācijām. Tās ir arī vienas no svarīgākajām pārmaiņām, kas nepieciešamas izglītībā.

 

MĀCĪTIES GODBIJĪBU

D.Š.-R.: Nākamais solis būtu tāds, ka mēs, kas piederam pie kādas no reliģijām, to mācības sasaistītu ar intelektuālu pasaules uzskatu, kuru zinātne ņemtu nopietni.

K.V.: Tas ir viens no galvenajiem integrālās pieejas darbības virzieniem. Jo pastāv nākamā attīstības pakāpe, kas atrodas aiz plurālistiski relatīvās pakāpes. Daudzi attīstības pētnieki to dēvē par integrētu, integrālu, sistēmisku, ietverošu un holistisku. Šī pakāpe integrē zinātni un reliģiju.

D.Š.-R.: Taču tas nozīmē arī to, ka zinātnē ir vajadzīga jauna attieksme. Mums nepieciešama zinātne, kas justu godbijību pret apkārtējo vidi. Visu, ko māca zinātne, iespējams pasniegt tādā veidā, kas veicina godbijību. Tad var notikt liela bagātināšanās. Tas ir arī brīnišķīgs veids, kā ar baznīcu pilnīgi nesaistītiem cilvēkiem sniegt to, ko agrāk ticīgajiem nodrošināja baznīca: godbijības un atbildības izjūtu.

evolve: Arī zinātnē godbijība ir viens no veidiem, kā izpaužas reliģiskais impulss, kas atbrīvots no mītiski burtiskās interpretācijas. Godbijību Noslēpuma priekšā var izjust arī ateists vai agnostiķis, tam nav nepieciešama nekāda reliģiskā pieredze.

 

MĒS ATBILDAM AR TO, KA ATVERAMIES IESPĒJĀM, KO DZĪVE MUMS PIEDĀVĀ ŠEIT UN TAGAD. DĀVIDS ŠTEINDLS-RASTS

 

K.V.: Kad runājam par zinātnes telpas paplašināšanu, svarīga ir vēl viena doma: iekšējie mistiskie ceļi, piemēram, meditācija, kontemplācija, joga vai citi aktīvas garīgās prakses veidi, kas veicina atmošanos, apgaismību, atbrīvošanu, metamorfozes vai satori pieredzi, seko zinātnes pamatstruktūrām.

Ņemsim par piemēru zenmeditāciju. Mēs sākam ar paradigmu, tātad ar reālu praksi. Paradigmas nav vienkārši kaut kādas superteorijas. Paradigmas jēdziena izveidotājs fiziķis Tomass Kūns bija satriekts par to, kādā nozīmē šo vārdu drīz vien sāka lietot. Viņš atteicās no vārda “paradigma” un tā vietā sāka lietot jēdzienu “piemērs”, kas atbilst pareizam rīcības plānam. Kad gribam zināt, vai ārā līst, mēs pieejam pie loga un paskatāmies laukā. Tā ir paradigma – mums ir kaut kas jādara, lai iegūtu datus. Ja darām to pareizi, sekas ir tieša, nepastarpināta pieredze. Psihologs Viljams Džeimss saka, ka tieši šī ir atbilstoša jēdziena “dati” definīcija. Kad apskatām datus, kuri var ietvert arī satori (atmošanos) vai [citu] garīgu pieredzi, nonākam pie trešā soļa. Lai būtu droši, ka mums nerēgojas un ka iegūtos datus neuztveram kļūdaini, mēs tos pārbaudām un salīdzinām ar datiem, ko ieguvis kāds cits, kurš jau ir spēris abus pirmos soļus, piemēram, ar kāda zenskolotāja datiem.

Zentradīcijā šie dati ir nodoti tālāk vairāku gadu tūkstošu garumā. Skaidrs, ka tā nav tikai iekšēja personiska vai privāta pieredze. Mēs varam vingrināties šo stāvokļu sasniegšanā, tādēļ tie ir universāli jeb visiem pieejami. Tādējādi mēs nodarbojamies ar sirds zinātni. Mēs meklējam reālu, tiešu un nepastarpinātu pieredzi, kurā var vingrināties un kuru var nodot tālāk. Cilvēkiem, kas guvuši šo pieredzi, šķiet, ka viņi ir atraduši augstāko labumu – summum bonum, un viņi jūt milzīgu prieku, mīlestību un mieru.

Līdzīgu mistisko pieredzi, kas saistīta ar galēju vienību un vienotību ar Esamības Pamatu, mēs atrodam visā pasaulē. Tā ir sastopama gandrīz visās lielākās civilizācijās. Šo pieeju ļoti atbalsta zinātne – nevis teorētiskā līmenī, bet reālajā praksē.

 

DZĪVOT AR PATEICĪBU

D.Š.-R.: Es tev pilnīgi piekrītu, Ken. Vienkāršotā formā šo ideju vajadzētu mācīt skolās. Tāpēc es iestājos par garīgu praksi, kas ir tik vienkārša, ka to var īstenot visi, arī bērni: dzīve pateicībā. Šī prakse ir pavisam vienkārša: stop – look – go jeb ieturi pauzi, ieskaties un rīkojies. Ir nepieciešams ieturēt pauzi, citādi mūsu uzmanību piesaista dažādas blakuslietas. Kad spējam ieturēt pauzi, varam mierīgi paskatīties apkārt un pajautāt: kādas iespējas dzīve man šobrīd piedāvā? Tiklīdz to skaidri apzināmies, šīs iespējas ir jāizmanto, proti, jārīkojas. Rīkojoties mēs atbildam un uzņemamies atbildību ar to, ka atveramies iespējām, ko dzīve mums piedāvā šeit un tagad. Šie trīs vienkāršie soļi – ieturēt pauzi, ieskatīties un rīkoties – ieved mūs pašreizējā brīdī. Un būt klātesošam pašreizējā brīdī ir visu, arī vissarežģītāko garīgo vingrinājumu mērķis.

Dzīvei pateicībā kā garīgai praksei ir pārsteidzošas priekšrocības: šādu autentisku garīgumu var mācīt skolās. Piemēram, Berlīnes centra evaņģēliskās skolas koncepts balstās tieši pateicīgā dzīves uztverē. Turklāt jāpiemin, ka dzīve pateicībā ir savienojama ar jebkuru reliģiju, taču neviena reliģija to neierobežo. Tā ir ikvienam cilvēkam atvērta garīgā prakse.

K.V.: Tieši tā. Un, kā tu jau droši vien zini, šajā jomā ir veikts gana daudz tiešām labu pētījumu. Ir veikts, piemēram, eksperiments, kura laikā dalībniekiem sešas dienas pēc kārtas katru dienu bija jāpieraksta trīs lietas, par kurām viņi ir pateicīgi. Rezultātā jūtami – par 30 % – pieauga dalībnieku laimes izjūta. Un pārsteidzošākais ir tas, ka šī sešu dienu ilgā eksperimenta rezultāti saglabājās sešus mēnešus. Tas ir neticami spēcīgs reliģiozitātes aspekts, kas ir īpaši jāizceļ, kā tu ar savu darbu jau dari. Šī prakse ir neticami efektīva un brīnišķīgā kārtā – arī viegli pieejama.

 

Kens Vilbers tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem integrālās filozofijas domātājiem. Savu skatījumu uz realitāti viņš ir aprakstījis daudzās grāmatās. Plašāka informācija: www.kenwilber.com, www.integrallife.com.

Brālis Dāvids Šteindls-Rasts ir uzaudzis Austrijā, kur studējis mākslu, antropoloģiju un psiholoģiju. 1953. gadā viņš kļuva par benediktiešu mūku ASV un vēlāk pievērsās aktīvai zenpētniecībai. Šobrīd viņš īpaši iestājas par budisma un kristietības dialogu. Plašāka informācija: www.gratefulness.org, www.dankbar-leben.org.  

 

Oriģinālais nosaukums: Unsere Verbindung mit dem Wunderbaren.

Auf der Suche nach einer zeitgemäßen Religiosität.

Evolve – Magazin für Bewusstsein und Kultur. Ausgabe 21 / 2019.  

https://www.evolve-magazin.de/aktuelle-ausgabe21/

https://www.facebook.com/evolve.magazin/

 

Publicēts ar žurnāla EVOLVE redakcijas atļauju.

No vācu valodas tulkojusi Sandra Gintere.